Ko svin 9. maijā? Vai šī diena patiešām jāatzīmē ar pasaulei drebuļus uzdzenošām karaspēka parādēm, dziesmām, dejām un varas slavināšanu? Pat apstākļos, kad par tā saukto uzvaras noliegšanu Krievijā gatavojas ieviest kriminālatbildību, krievu inteliģences aprindās atrodas drosmīgi cilvēki, kas aicina pārdomāt šos par ķecerīgiem turētos jautājumus.
Patiesībā "Uzvaras diena" tādā formā, kādā to redzam atzīmējam mūsdienu Krievijā un pie monumenta Rīgā Pārdaugavā, ir nesena tradīcija. Pat neatņemamais svētku atribūts – Davida Tuhmanova marša ritma šlāgeris ''Uzvaras diena'' – parādījās vien 1975. gadā.
Kaut par svētkiem 9. maiju izsludināja jau 1945. gadā, gadu desmitiem padomju pilsoņiem tā bija parasta darba diena, kas nesaistījās ar grandiozām karaspēka parādēm un pat ne svētku sajūtu. Nesen karu pārdzīvojusī tauta pārāk labi apzinājās uzvaras cenu. Vēsturnieks Jurijs Muhins raksta: ''Vēl zēna gados redzēju, kā 9. maiju atzīmēja pie Kerčas, kur daudzi atcerējās 1942. gadu. Tā bija visas tautas piemiņas diena (pominki). Kad svētki kļuva oficiāli, tad sāka dziedāt par ''prieku ar asarām acīs''. Tagad – kādas vēl asaras?! Kādi vēl zaudējumi?! Nu jā, bija zaudējumi, bet ne jau tas ir galvenais. Kļūdas? Nebija nekādu kļūdu! Nemēģiniet noliegt mūsu uzvaru!''
Tiem, kam Staļins ir dižs karavadonis, šķitīs dīvaini, kādēļ diktators jau 1947. gadā neuzskatīja par vajadzīgu 9. maijā rīkot ne parādi, ne citus pasākumus. Staļins baidījās no maršalu un ģenerāļu politiskās ietekmes pieauguma. Frontinieki no kara bija atgriezušies neatkarīgāki. Vadonim rēgojās jauna dekabristu kustība. Bažas nebija gluži bez pamata, jo karu redzējušajiem samierināšanās ar padomju ikdienas dzīves nejēdzībām bija jāiedzen atkal no jauna. Dažādu ''brīvdomības'' izpausmju sekas bija 135 tūkstošu militārpersonu notiesāšana pēc politiskajiem pantiem tikai 1945. gadā vien. Tikmēr kara invalīdus, kuri ubagodami pārplūdināja lielāko padomju pilsētu ielas, savāca un uz valsts rēķina nosūtīja uz ziemeļu apgabaliem, lai nemaitā skatu. Mūsdienu Krievijā nelabprāt atceras, ka gadu desmitiem ne vara, ne sabiedrība tagad daudzināto kara veterānu nopelnus neievēroja. ''Pirmkārt, viņu bija ļoti daudz. Pat Padomju Savienības varoņi dzīvoja nabadzībā. Kauju slavas ordeņa kavalieriem ne tikai nebija nekādu privilēģiju. Viņiem pārmeta to prasīšanu. 50. gados it kā ''pēc pilsoņu lūguma'' atcēla pat piemaksas par apbalvojumiem,'' 25. aprīlī intervijā radiostacijai ''Eho Moskvi'' atzina Krievijas Aizsardzības ministrijas amatpersona, ģenerālmajors Aleksandrs Kiriļins.
Brežņeva projekts
Valsts ideoloģijas stūrakmens vai jaunas reliģijas līmenī 9. maiju pirmo reizi pacēla 1965. gadā ar tobrīd nesen pie varas nākušā PSRS kompartijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva ziņu un PSRS Augstākās padomes 26. aprīļa dekrētu. Valsts, kas līdz tam nebija papūlējusies nodrošināt, lai mežos un purvos tiktu savāktas un pienācīgi apglabātas tur bagātīgi atrodamās kritušo karavīru paliekas, pēkšņi visos līmeņos sāka sludināt, ka 9. maijs ir ''katram padomju cilvēkam svēts datums''. To pasludināja par brīvdienu un metās atzīmēt ar nepieredzētu vērienu. Bija dzimis jauns mīts. Agrāk šā datuma atzīmēšanas pamatā bija atmiņas par bojāgājušajiem, bet tagad padomju polittehnoloģijas speciālisti to nomainīja ar sacerētiem stāstiem par sarkanarmiešu ''varoņdarbiem'', grandiozām, propagandas piesātinātām svinībām, sarkano armiju idealizējošām kinofilmām. Padomju valsts bosiem vēl nesen vienaldzīgā uzvara nonāca režīma nostiprināšanas arsenālā. Kas gan bija noticis?
Uzvaras dienas atdzimšanai sabiedrību konsolidējoša mīta statusā bija vairāki iemesli. Pirmkārt, 60. gadu vidū pēkšņi izrādījās, ka Ņikitas Hruščova sludinātā drīzā komunisma un labklājības vietā valsts nonākusi krīzē – 1963. gadā Padomju Savienība pirmo reizi sāka iepirkt labību ''pūstošā kapitālisma'' zemēs. Ideja par sociālisma pārākumu pār kapitālismu bija bankrotējusi. Gadu vēlāk Hruščovu gāza un viņa vietu ieņēma Brežņevs. Bija akūta nepieciešamība pēc idejas, kas ļautu tautai iestāstīt, ka melns ir balts, celtu patriotismu un pašapziņu. Padomju valstij trūka ar ko lepoties. Tad, par laimi, 1965. gadā pienāca uzvaras pār Vāciju 20. gadadiena. Grūti pateikt, kam pirmajam iešāvās prātā doma izmantot kara tematiku politiskiem mērķiem, bet skaidrs, ka tai kūmās stāvēja galvenais kompartijas ideologs Mihails Suslovs, maršali Andrejs Grečko un Georgijs Žukovs. Pēdējo ātri pataisīja par jaunā mīta centrālo varoni. Galu galā pat Brežņevs bija kara dalībnieks un varēja apelēt pie ''frontes brālības''. Mūža noslēgumā ar dzīšanos pēc ordeņiem šis vīrs galīgi degradēja kara piemiņu.
Uzvaras jaunais traktējums mērķtiecīgi mēza no tautas apziņas atmiņas par skarbo frontes dzīvi un milzīgajiem zaudējumiem, to nomainot ar augstām frāzēm par ''pasaules glābšanu'' un viedajiem, morāli šķīstajiem padomju karavadoņiem. Līdz pat Mihaila Gorbačova pārbūvei nekādas atkāpes no ''pastorāli varonīgā'' kara ainas šablona netika pieļautas. Diemžēl vēsture sāk atkārtoties mūsdienu Krievijā. Lūk, ko šā gada 8. martā diskusijā ''Eho Moskvi'' sacīja biedrības ''Memoriāls'' valdes loceklis Aleksandrs Daniels: ''Pēdējos 40 gados kara piemiņa ir plānveidīgi nīcināta un ir jau gandrīz iznīcināta. Jo īpaši tagad, kad aiziet pēdējie veterāni. Atmiņas par karu tiek nomainītas ar atmiņām par vienu, par pēdējo kara dienu – 9. maiju. Šī jēdzienu nomaiņa sākās ap 1965. gadu un pēdējā laikā ir pastiprinājusies, vienkārši tiek apzināti konstruēta.''
Līķu grēdas
''Karavīru dzīvības nebija nekā vērtas. Pēc politdarbinieku izdomātās koncepcijas, mūsu armija – labākā pasaulē – karo bez zaudējumiem. Cilvēku miljoni, kas palika kauju laukos, šai shēmai neatbilda. Apbedīšanas komandas viņus kā nosprāgušus lopus sagāza bedrēs un nedaudz apbēra ar zemi vai arī tie vispār satrūdēja tur, kur gājuši bojā.'' Šie vārdi rakstīti 1975. gadā un to autors ir Krievijas Mākslas akadēmijas korespondētājloceklis, mākslas zinātnieks un Sanktpēterburgas Ermitāžas muzeja speciālists Nikolajs Nikuļins. Kara gaitas Nikuļins sāka 1941. gadā Volhovas frontē kā vienkāršs karavīrs un noslēdza tās Berlīnē 1945. gadā kā seržants. Izdzīvot viņam izdevās, pateicoties četriem ievainojumiem, kuru dēļ zināmu laiku nācās pavadīt hospitāļos.
Vairāk nekā 30 gadus profesors memuārus glabāja rakstāmgalda atvilktnē. Tie nebija publicēšanai. Uzskata, ja manuskripts 70. gados slepus nonāktu Rietumos un tur iznāktu, efekts līdzinātos Solžeņicina ''Gulaga arhipelāgam''. Nikolajs Nikuļins nomira šā gada martā. Fragmenti no viņa piedzīvotā publicēti šur tur Krievijas presē. Pagājušajā gadā memuāri ''Atmiņas par karu'' tika nodrukāti Sanktpēterburgā niecīgā 1000 eksemplāru metienā un zibenīgi izpārdoti. Bet izdevums ir pieejams internetā.
''Karavīri vienmēr bijuši kā mēsli. Īpaši mūsu lielvarā un īpaši sociālismā. Ja vācieši piepildītu mūsu štābus ar spiegiem, bet armiju ar diversantiem, ja būtu notikusi masveida nodevība un ienaidnieki izstrādātu detalizētu mūsu karaspēka sagraušanas plānu, viņi vienalga nepanāktu to efektu, ko panāca priekšniecības idiotisms, trulums un bezatbildība, kā arī karavīru bezpalīdzīgā padevība,'' atzīst kara šausmas pieredzējušais. Sarkanās armijas 311. kājnieku divīzijas karavīram Nikuļinam 1942. gada pavasarī pie Lubaņas Volhovas frontē nācās redzēt, kāds izskatās sektors, kur bezjēdzīgie
viļņveida uzbrukumi nocietinātajām vācu pozīcijām bija ilguši kopš 1941. gada rudens: ''Kad nokusa sniegs, parādījās kritušo grēdas. Pašā apakšā gulēja karavīri vasaras formas tērpos. Viņiem pa virsu jūras kājnieki melnos ''bušlatos'' un biksēs platiem galiem. Augstāk – puskažociņos un velteņos tērptie sibīrieši, kas gāja uzbrukumā 1942. gada janvārī – februārī. Vēl augstāk – ''politkaujinieki'' (komunistu un komjauniešu vienības) vateņos un bloķētajā Ļeņingradā izsniegtās auduma cepurēs. Viņiem pa virsu ķermeņi šineļos un maskēšanās halātos ar ķiverēm galvās un bez. Te sajaucās daudzu divīziju kritušie.'' Arī bijušais artilērijas vada komandieris I. Jelohovskis liecinājis, ka 1942. gada jūnija kaujās Ļeņingradas tuvumā pie Novaja Kerestjas, kur notika izmisīgi mēģinājumi debloķēt ģenerāļa Vlasova komandēto 2. triecienarmiju, sarkanarmieši uzbrukumos apkaimes upes šķērsoja pa kritušo ķermeņiem: ''Zinu, ka upes bija ceļā – Glušica, Poļistje. Tikai ūdeni neatceros. Vien slideni cilvēku ķermeņi zem kājām.''
Vāciešiem padomju armijas piekoptās absurdās kara vešanas metodes tā arī palika prātam neaptveramas. Nikolajs Nikuļins raksta par tikšanos 70. gados ar kādu vācu mākslas zinātnieku, bijušo frontinieku, kurš neslēpis riebumu: ''Kas par dīvainu tautu?! Pie Siņavinas mēs sakrāvām līķu valni ap 2 m augstumā, bet viņi joprojām līda un līda zem lodēm, rāpjoties pāri miroņiem. Mēs tik šaujam un šaujam, bet viņi tik lien un lien... Un kādi netīri bija gūstekņi! Un ko jūsējie darīja Kurzemē? Reiz krievi masā gāja uzbrukumā. Viņus sagaidīja ar ložmetēju un lielgabalu uguni. Dzīvi palikušie atkāpās. Un te pēkšņi no krievu ierakumu puses sāka šaut desmitiem ložmetēju un lielgabali. Mēs redzējām, kā no šausmām prātu zaudējušo karavīru pūļi, bojā ejot, svaidījās pa neitrālo joslu.'' Nikuļins piekrīt: ''Jā, tā patiešām bija. Un ne tikai Kurzemē.''
Dejas uz kauliem
Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins norāda, ka Latvijas teritorijā kritušo padomju karavīru skaits varētu būt ap 100 tūkstošiem, bet tāda mēroga masu uzbrukumi kā citās, svarīgākās frontēs te nav notikuši. Lielākie padomju brāļu kapi Latvijā atrodas pie Priekules. Tajos oficiāli apbedīts 22 961 karavīrs. Upuru lielais skaits skaidrojams ne tik daudz ar intensīviem uzbrukumiem, cik to, ka fronte šajā sektorā noturējās nemainīga no 1944. gada oktobra līdz kara beigām. Bet memoriālu izmērs ne vienmēr atbilst apglabāto daudzumam vai kauju nozīmei. ''Padomju laikā vadījās pēc principa – ja šosejas mala, kur viegli piebraukt, tad taisām lielu pieminekli, ja nomale, mežā vai laukā, tad netaisām,'' saka Kuzmins.
Precīzs karā bojāgājušo padomju karavīru un civiliedzīvotāju skaits nav zināms un nekad netiks noskaidrots. Mūsdienās bieži min skaitli 27 miljoni. Vēsturnieks Boriss Sokolovs raksta, ka padomju karavīru un virsnieku vien karā krita vismaz 18 miljoni. Krievijas bruņoto spēku institūcijas, kas nodarbojas ar kritušo uzskaiti, min 11 miljonus. Oficiāli reģistrētajos padomju brāļu kapos atdusas aptuveni deviņi miljoni karavīru. Retorisks jautājums: kur palikuši pārējie? Starp citu, pēc Krievijas bruņoto spēku oficiālajiem datiem, tikai 2,5 miljoniem no apbedītajiem ir zināmi vārdi. Raksta sākumā minētais ģenerālmajors Kiriļins ''Eho Moskvi'' neslēpa, ka Krievijā joprojām nav izdevies identificēt visus brāļu kapus, kur nu vēl tos apzīmēt.
Kiriļins lēš, ka ap pusmiljonu jauniesaukto gāja bojā uzlidojumos, pa ceļam uz savām daļām, vēl nemaz formas neapģērbuši un uzskaitē nenonākuši. Šo puišu it kā nemaz nav. Viņu personības noskaidrot nav iespējams. To vēl varētu izdarīt, ja padomju kara komisariātos būtu saglabājušies iesaucamo saraksti, taču izrādās, ka 50. – 60. gados tie iznīcināti, jo arhīvos beidzies glabāšanas termiņš... Ņemot vērā kliedzošās nejēdzības, kas PSRS un tagad Krievijā pieļautas attiecībā uz karā kritušo piemiņu, kā arī 9. maija politizāciju, ukraiņu vēsturnieks un publicists Igors Rasoha "Uzvaras svētkus" to tagadējā svinēšanas formā skarbi nosaucis par ''klauniskām dejām uz mūsu senču kauliem''.
''Atšķirībā no Eiropas tautām Krievijas sabiedriskajā apziņā arī pēc 60 gadiem karš un uzvara tā arī nekļuva par poti pret totalitārismu un pamatu brīvības vērtību apzināšanai. Tad kā vārdā tika nesti milzīgie upuri?'' jautā vēsturnieks un žurnālists Vladimirs Abarinovs.
