Latvijas varas iestādes satraucās par nacistiskās Vācijas varasvīru vizītēm kaimiņos
Melīgi apgalvot, ka Latvija pirms Otrā pasaules kara esot simpatizējusi nacistiskajai Vācijai un pastāvējusi iespēja, ka vācieši varētu pirmie bez pretestības iesoļot Latvijā, tādēļ padomju okupanti jutušies spiesti pasteigties. Augstas Vācijas amatpersonas Latvijā bija nevēlamas un katru to vizīti pat kaimiņos Rīgā uzlūkoja ar aizdomām.
Parasti kādas pasaules lielvalsts augstāko varasvīru vizītes tiek uztvertas kā savdabīgs politisks žests, kas liecina par attiecīgās valsts nozīmību kādu plānu realizācijā vai arī par kādiem citiem nodomiem attiecībā uz apciemojamo zemi. Pirms Otrā pasaules kara Baltijas reģiona valstis gan neatradās nacistiskās Vācijas uzmanības centrā, taču interesi raisīja. Ne velti Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodami dokumenti, kas apliecina Vācijas armijas izlūkdienesta jeb abvēra vadītāja admirāļa Vilhelma Kanarisa vizīti mūsu kaimiņzemēs Lietuvā, Igaunijā un Somijā 1939. gada vasarā. Kaut arī daudziem vēstures interesentiem Kanarisa personība droši vien pazīstama, tomēr pirms iepriekšminētās vizītes apraksta jāsniedz ieskats viņa biogrāfijā.
Vilhelms Kanariss piedzima 1887. gadā grieķu izcelsmes rūpnieka ģimenē. 1905. gadā viņš uzsāka dienēt vācu flotē, bet Pirmā pasaules kara laikā bija kreisera "Drēzdene" komandiera palīgs. Kad minēto kuģi pie Čīles krastiem ielenca daudz spēcīgākā britu flote, "Drēzdeni" tika pavēlēts nogremdēt. Komandu internēja, taču Kanariss parādīja izcilas spējas pretinieku maldināšanā un atgriezās Vācijā ar tirdzniecības kuģi caur Lielbritāniju. Kanarisa perfektās valodu zināšanas un neordinārās spējas novērtēja vācu izlūkdienests. Tādēļ 1916. – 1918. gadā viņš piedalījās Vācijas izlūkdienesta operācijās Spānijā un Itālijā. Laika posmā no 1935. līdz 1944. gadam Kanarisam uzticēja vadīt Vācijas militāro izlūkdienestu, līdz Hitlers 1944. gada februārī Kanarisu atstādināja no abvēra vadītāja amata, jo sāka šaubīties par viņa lojalitāti nacistu režīmam. Admirālis atbalstīja vācu armijā pastāvošo opozīciju pret Hitleru un bija informēts par sazvērnieku plāniem nogalināt fīreru. Kara beigu posmā viņa vadītais izlūkdienests zondēja iespēju nodibināt kontaktus ar angļu specdienestu, lai mēģinātu uzsākt sarunas par miera noslēgšanu starp Vāciju un rietumvalstīm.
Kanarisu apcietināja trīs dienas pēc 1944. gada 20. jūlijā vācu virsnieku organizētā atentāta pret Hitleru un operācijas "Valkīra" neveiksmes. Pēc Hitlera pavēles bijušo abvēra šefu sodīja ar nāvi 1945. gada 9. aprīlī, jo nacistu rokās bija nonākusi Kanarisa slepenā dienasgrāmata, kas atklāja viņa patieso noskaņojumu.
Aizdomīgā vizīte
1939. gada sākumā Kārļa Ulmaņa valdība nacistisko Vāciju uzskatīja par Latvijas valsts iespējamāko ienaidnieku. Latvijas varas iestāžu interesi par Vācijas aktivitātēm Baltijas jūras austrumu piekrastes valstīs bija pastiprinājuši 1939. gada pavasara notikumi, kad Vācija Lietuvai atņēma Klaipēdas novadu un izrādīja pastiprinātu tieksmi pēc pilnīgas kontroles pār eksteritoriālo Dancigas (Gdaņskas) ostu. Tādēļ nav jābrīnās par Latvijas Ārlietu ministrijas vadības reakciju uz ziņām par abvēra vadītāja Kanarisa Somijas, Igaunijas un Lietuvas apmeklējumu 1939. gada jūnijā, jo tas vairoja bažas par iespējamo vācu karaspēka iebrukumu Latvijā. Starptautiskā pieredze mācīja, ka parasti pirms militāra iebrukuma kādā valstī vērojama agresorvalsts izlūkdienesta darbības aktivizācija. Ņemot vērā šo apstākli, Latvijas diplomātiem Somijā, Igaunijā un Lietuvā uzdeva ievākt pēc iespējas detalizētāku informāciju par Kanarisa vizītes gaitu un tās mērķiem.
Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis Nikolajs Āboltiņš pēc Lietuvas Ārlietu ministrijas atbildes saņemšanas nekavējoties sniedza informāciju, ka Kanariss Lietuvā atradies 24. vai 25. jūnijā, kad ar Berlīnes vilcienu iebraucis Kauņā, bet vēlāk devies uz Tallinu. Šajā laikā viņš ticies ar Vācijas militāro pārstāvi Justu. Savukārt ar Lietuvas oficiālajām iestādēm nav ticies.
Mūsdienās, salīdzinot un analizējot Latvijas Ārlietu ministrijai piesūtītās diplomātu ziņas, jāsecina, ka tās bija ļoti vispārīgas, tomēr apstiprināja abvēra šefa vizīti minētajās valstīs. Latvijas sūtnis Somijā Jānis Tepfers noskaidrojis, ka Kanariss, kurš ziņojumā kļūdaini nosaukts par "Kandariss", interesējies par PSRS jūras spēkiem. Ņemot vērā padomju flotes bāzes Kronštatē tuvumu, tāda rakstura informācijas ievākšanai vāciešiem Igaunija, jo sevišķi Somija, bija ļoti piemērotas.
Latvijas diplomāti ziņas par vizīti ievāca arī no citu valstu diplomātiem. Polijas sūtnis Somijā Sokolnickis Latvijas kolēģim ieteica
Kanarisa apciemojumam nepievērst pārāk liela nozīmi un to pielīdzināja drīzāk tādiem pašiem armijas informācijas dienesta virsnieku braucieniem, kā tie, kas notika starp somu un igauņu, latviešu un arī poļu štābiem. Kas attiecās uz somu un vācu politisko sadarbību, arī Tepfers atzina, ka tāda sadarbība nebūtu pārvērtējama. Zināmas garantijas pret to dodot jau somu valdības sastāvs. Situācija gan varot mainīties, ja PSRS pieprasītu Somijai pieņemt tās drošības garantijas. Tādā gadījumā tas varētu kalpot kā "spēcīgs grūdiens uz Vācijas pusi". Jāatgādina, ka Pirmā pasaules kara laikā somu brīvprātīgie cīnījās vācu pusē un daudzi no viņiem piedalījās cīņās Rīgas tuvumā. Šī vēsture veicināja somu un vācu militārpersonu sadarbību pēc kara.
Izvairīgie somi
Latvijas sūtnis Somijā Tepfers 1939. gada vasarā signalizēja uz Rīgu, ka Somijā laikā no 29. jūnija līdz 3. jūlijam viesojies arī Vācijas armijas ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālis Francis Halders. Ņemot vērā apstākli, ka Somijas kara ministrs atradās atvaļinājumā, viņa vietā vācu vizītes uzņemšanu vadīja ārlietu ministrs Eljass Erko. Viņš arī rīkoja oficiālo dineju par godu viesim. Savā runā Erko pēc dažām laipnības frāzēm no jauna pasvītroja Somijas neitralitāti un nodomu par katru cenu to uzturēt. Ģenerālis atbildē paziņoja, ka ne tikai vācu karavīri, bet arī visa tauta skatoties uz Somijas ieņemto nostāju ar vislielāko simpātiju.
Haldera uzņemšana bija noritējusi diezgan klusi un arī presē netika plaši reklamēta. Somijā, kaut demokrātiskā valstī, tomēr attiecībā uz lietām, kas saistījās ar valsts drošību, presē visatļautība nevaldīja. Publicētā informācija bija skopa un delikāta, lai pēc iespējas mazinātu citu lielvalstu neapmierinātību ar šo vizīti. Ģenerālis tika vests uz Vīborgu un apmeklēja karavīru apmācības Perkjarvi, bet pēc tam lidmašīnā devās uz Kemi pie Botnijas līča netālu no Zviedrijas robežas, kur arī uzturējās lielāko daļu savas vizītes laika. Somu avīzes tikmēr atreferēja informāciju par britu parlamenta reakciju uz vācu militāristu vizīti. Britu Ārlietu ministrijas pārstāvis Rebs Batlers pat paziņoja, ka Londona šo vizīti ņēmusi vērā un angļu karakuģi tuvākajā nākotnē Baltijas jūras zemes neapmeklēšot. Savukārt somu labā spārna laikraksti ar sašutumu vaicāja, vai tad angļi esot aizmirsuši britu ģenerāļa Kirkē apciemojumu, kas Somijā noritējis tikpat laipnā garā.
Uz Latvijas sūtņa jautājumu Somijas Ārlietu ministrijā atbildēja, ka Haldera vizītei bijis "vienīgi pieklājības saturs" un ka tā ir atbilde uz Somijas armijas komandiera ģenerāļa Estermana vizīti pagājušajā gadā Berlīnē. Nenoliedzot ģenerāļa Haldera viesošanos, somi tomēr Latvijas pārstāvjiem nesniedza ziņas par Kanarisa Somijas apmeklējumu.
Jāuzsver, ka Latvijas specdienestu attiecības ar Vācijas izlūkdienestu bija atturīgas. Protams, nacistu lielvalsts Latvijā pati bija izvērtusi aģentūras tīklu, ar kura palīdzību ieguva visdažādāko informāciju. Šajā darbībā vācu pusei ievērojamu atbalstu sniedza pret Latvijas valsti naidīgi noskaņotie vācu minoritātes pārstāvji. Latvijas augstāko varas struktūru bažas par starptautiskās situācijas pasliktināšanos Austrumeiropā bija pamatotas. Tas prasīja pastiprinātu informācijas vākšanu par PSRS un Vācijas izlūkdienestu aktivitātēm ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs. Vēl vairāk situācija pasliktinājās 1939. gada rudenī, kad Eiropas austrumdaļas valstis nonāca sarežģītā politiskajā situācijā, jo vajadzēja manevrēt starp divām agresīvām lielvalstīm – Vāciju un PSRS. Latvijas oficiālo varas pārstāvju manevra iespējas turklāt apgrūtināja latviešu sabiedrības vairākuma naidīgā attieksme pret Vāciju. Arī Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos vara jutās spiesta rēķināties ar iedzīvotāju vairākuma viedokli, ja vien vēlējās nodrošināt iekšpolitisko stabilitāti.
Latviešu aizspriedumiem pret vāciešiem bija gadsimtus ilga vēsture. Neskatoties uz to, gan padomju laikā, gan mūsdienu Krievijā sastopami apgalvojumi, ka Latvijas valsts iecietīgi izturējusies pret nacistu specdienesta darbību valsts teritorijā un koķetējusi ar Berlīni. Tiek ignorēts, kā jau minēts, ka Rīgā nacistisko Vāciju uzskatīja par Latvijas iespējamo ienaidnieku. Varētu šos nesenās pagātnes faktus arī nepieminēt, ja vien laiku pa laikam mūsdienās nebūtu vērojama tendence vienpusīgi attēlot pagājušā gadsimta 30. – 40. gadu vēsturiskos notikumus Eiropā.
