Vēl viens nekaunīgs, melu pilns uzbrukums pret Baltiju izvērstajā "vēstures karā"
Pirms dažām dienām Lielbritānijas ārlietu ministrs Deivids Milibends paziņoja, ka viņam "šķebinot" konservatīvo Eiropas Parlamenta jaunie sabiedrotie, kas esot "ekstrēmi" un ik gadu piedaloties "Wafen SS" piemiņas pasākumos. Proti, Latvijas partijas "TB"/LNNK eiroparlamentārieši. D. Milibenda kungs izliekas nesaprotam, kas Latvijā notika 1940. gadā, un tīši ignorē ASV Pārvietoto personu komisijas 1950. gada lēmumu un britu Ārlietu ministrijas 1946. gadā konstatēto: baltiešu leģions jāuzskata par atsevišķām vienībām, kuras gan darbībā, gan ideoloģijā atšķiras no vācu SS, viņi nebija nacionālsociālistiskās partijas biedri un neizdarīja kara noziegumus.
Šis D. Milibenda skandalozais paziņojums uzkrītoši sasaucas ar nesen Maskavā izdotu un ceļu pie lasītājiem uzsākušu "dokumentu krājumu" "Baltija un ģeopolitika. 1935. – 1945. g. Krievijas Federācijas Ārējās izlūkošanas dienesta atslepenotie dokumenti", kas veltīts pirmskara un Otrā pasaules kara laika notikumiem. Grāmatas pieteikumā norādīts, ka tā veltīta "Krievijas un Baltijas valstu attiecību problemātikai. Lasītājs (..) uzzinās daudzu politisku jautājumu aizkulises, kas attiecas uz Eiropas teritorijas dalīšanu, ko veica tobrīd varenākās valstis – PSRS, ASV, Lielbritānija – par nacionālistu zvērībām "Trešā Reiha taisnīgās valdīšanas laikā", detalizētāk par geto Latvijā, un par Baltijas iedzīvotāju cerībām pēc kara izraisīt jaunu karu, "kurā anglosakšu valstis uzvarēs PSRS, un Baltijas valstis atkal tiks nodotas fašistiem"".
Tomēr par objektīvu vēsturisku laikmeta izpēti to nevar dēvēt vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka šā dokumenta krājuma autors Ļ. Sockovs ir "ārējās izlūkošanas dienesta virsnieks, kurš daudzus gadus strādājis operatīvajā darbā ārvalstīs", atvaļinājies jau kā ģenerālmajors. Otrkārt, grāmatas autortiesības pieder arī Krievijas Federācijas Ārējās izlūkošanas dienestam SVR, kura "atslepenotie dokumenti" krājumā bagātīgi izmantoti. Laikā, kad Krievijas politikas spice pieteikusi karu Otrā pasaules kara vēstures "falsifikācijai", jo sevišķi Baltijā, un šajā karā iesaistījusi tās specdienestus, grāmatā iekļautie "jaunatklājumi" jāuztver, mazākais, ar ārkārtīgi lielu piesardzību. Uzkrītoši arī tas, ka grāmatas autors nenodala mūsdienu Krievijas un PSRS intereses, par abām sakot – "mēs", "mūsu", "mūsu palīgi".
Draudi.
Bet no kurienes?
Pievēršoties pirmskara situācijai, Ļ. Sockovs centies uzsvērt, ka Otrajā pasaules karā PSRS bija nevis viena no kara izraisītājām un Eiropas teritorijas dalītājām, bet gan nevainīgs upuris, kas cīnījies antihitleriskās koalīcijas pusē. Tas "pamatots" ar apgalvojumu, ka pēc Baltijas valstu teritorijas tīkojusi Berlīne, lai tur izvērstu savu karaspēku nākamajā karā pret PSRS. Baltijas valstu politiskie vadītāji, tostarp Kārlis Ulmanis, kā apgalvo autors, bijuši "proģermāņu līnijas piekritēji", "kāda izlūkdienesta specziņojumā norādīts, ka Igaunijas prezidents un [bruņoto spēku] virspavēlnieks pārliecināti, ka vācieši okupēs viņu valsti".
Tajā pašā laikā autors tikai caur puķēm runā par PSRS vēlmi sagrābt Baltijas valstu teritoriju: "Nevar nepieminēt, ka 1939. gadā Munteru aicināja uz PSRS uz sarunām augstākajā līmenī, lai pārliecinātu par nepieciešamību veikt adekvātus pasākumus, jo bija radušies draudi zaudēt neatkarību". Šie draudi, Ļ. Sockova uzskatā, nākuši no Vācijas. Ļ. Sockovam gan nav izdevīgi vēstīt par citos avotos minēto krievu spiedienu uz Munteru, lai Latvija piekristu savā teritorijā izvietot PSRS karabāzes. Pēc Sockova, uz konfidenciālām konsultācijām Maskavā aicināti arī visu trīs Baltijas valstu ģenerālštābu vadītāji, lai gan, kā apgalvo autors, saņemti izlūkdienesta ziņojumi, ka "vācu armijas iebrukuma gadījumā Baltijas valstīs šā reģiona militārie vadītāji un politiskā spice noskaņota kapitulēt". PSRS "vienīgais iespējamais pašaizsardzības veids" bijis attālināt kara sākumu un noslēgt neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju 1939. gada 23. augustā jeb tā dēvēto Molotova–Ribentropa paktu. Zīmīgi, ka autors tā arī nepiemin šā pakta slepenos protokolus, ar kuriem Baltijas valstu teritoriju sev "iedalīja" PSRS.
Tendenciozi un izvairīgi autors apraksta to, kā PSRS "valsts robeža tika pārcelta uz rietumiem", padomju okupāciju izvairoties pieminēt. Piebilsts arī, ka dažādu "iekšējo un ārējo faktoru spiediena ietekmē" Baltijas valstu vadītāji piekrituši parakstīt ar PSRS tā sauktos bāzu līgumus. Te nu lasītājam laikam būtu jāsaprot, ka demokrātiju Baltijai atnesa te iesoļojušās PSRS armijas daļas, jo "Demokrātiskas parlamenta vēlēšanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā kļuva iespējamas tikai 1940. gada vasarā" un tās pie varas esot ļāvušas nonākt "kreisā spārna politiķiem", Latvijā tādiem kā Augusts Kirhenšteins un Vilis Lācis. "Lielajās pilsētās notika daudzskaitlīgi iedzīvotāju mītiņi, kuros tika izteikta prasība par Baltijas valstu uzņemšanu PSRS – republiku statusā," raksta Ļ. Sockovs.
"Ja krievi grib Baltiju…"
Autors arī citē avotus, kas liek domāt, ka arī Rietumi atbalstījuši PSRS nostiprināšanos Baltijas valstu teritorijā. Tiek citēts 1942. gada Lielbritānijas ārlietu ministra Īdena memorands, kas nosūtīts britu valdības locekļiem: "No stratēģiskā viedokļa raugoties, mūsu interesēs ir, lai Krievija atkal nostiprinātos Baltijā, jo tad tā iegūst iespēju sacensties ar Vāciju par kundzību Baltijas jūrā." No aģentūras ziņojumiem un citiem avotiem citēti arī rietumvalstu ietekmīgu politiķu sarunu fragmenti, kuros izskan apgalvojums, ka PSRS robežas pārvirzīšana uz rietumiem, citiem vārdiem – Baltijas valstu okupācija – netikšot apstrīdēta. Autors apgalvo, ka ASV prezidents Franklins Rūzvelts esot izteicies par to, ka nevajagot apstrīdēt PSRS tiesības uz Baltijas valstīm, Besarābiju, Bukovinu, Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju un ka Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils tam piekritis. Arī ietekmīgais ASV prezidenta padomnieks Hopkinss sacījis: "Ja krievi grib Baltiju, tad viņi to arī dabūs", un piebildis, ka šajā sakarā ASV ar publiskiem paziņojumiem klajā nenākšot. Būtībā dokumentu krājuma zemtekstā mēģināts pierādīt, ka ASV un Lielbritānija ir vainīga Baltijas nokļūšanā PSRS ietekmes sfērā pēc Otrā pasaules kara.
Grāmatas autors izsaka pateicību arī "lieliskajam
piecniekam" – PSRS pārvervētajiem augsta ranga britu valsts ierēdņiem un specdienestu darbiniekiem K. Filbijam, D. Maklīnam, G. Bērdžesam, E. Blaitam, Dž. Kērnkrosam), kuri padomju pusei milzīgos apjomos piegādāja dažādu dokumentu kopijas un informāciju. Jāpiebilst, ka viņu nodevību pret savu valsti un demokrātisko sistēmu plašāk un daudz objektīvāk aprakstījis britu specdienestu vēsturnieks Kristofers Endrjū un Vasilijs Mitrohins grāmatā "Mitrohina arhīvs" (angļu val.) un K. Endrjū kopdarbā ar Oļegu Gordijevski "KGB: ārpolitisko operāciju vēsture no Ļeņina līdz Gorbačovam" (ir tulkota arī krieviski).
Vācu laiks "atraisīja rokas"
Daudzas Ļ. Sockova grāmatas lappuses veltītas holokaustam un "nacionālistu", īpaši – "latviešu nacionālistu zvērībām pret ebrejiem" vācu okupācijas laikā. Ļ. Sockovs centies radīt iespaidu, ka Latvijā tieši latvieši bijuši tie zvērīgākie ebreju šāvēji un mocītāji, bet okupētājvalsts – nacistiskās Vācijas – iestādēm ar to bijis attāls sakars. Vācu okupācija latviešiem šajā ziņā tikai atraisījusi rokas... Līdz šim gan neviens pasaules vēsturnieks un jurists nav pierādījis, ka latvieši ebreju iznīcināšanu būtu veikuši bez vācu pavēles. Vācu nacistiem kā galvenajiem ebreju šāvējiem Latvijā arī jāuzveļ galvenā atbildība.
Liecības par "latviešu zvērībām pret ebrejiem" balstās uz kādas "Rīgas ebrejietes" it kā rakstiskām liecībām. Un tas patiesi ir ļoti interesants dokuments. Pirmkārt, tā apjoms (grāmatā vairāk nekā 40 lappuses) un izteikumi it kā liecina, ka to rakstījis izglītots cilvēks. Lai gan dokuments it kā oriģinālā bijis vāciski, virkni latviešu nosaukumu un vārdu autore (?) uzrakstījusi ar gramatiskām kļūdām. Otrkārt, ja jau šī lieciniece tik bagātīgi pieminējusi "savu draugu un paziņu vārdus", nav skaidrs, kāpēc pati izvēlējusies (un SVR tai ļāvis) palikt anonīmai. Vai gan atklātība te nebūtu vislabākais ierocis? Par to, ka šis dokuments ir kāda cita (vai citu) autoru sacerēts, varētu liecināt arī tajā iekļautā informācija. Piemēram, kas tika uzņemti "Arāja komandā" un ka tajā "bija tikai un vienīgi latvieši". Jāvaicā, kur "vienkāršai Rīgas ebrejietei" tik sīkas ziņas par "Arāja komandu" un, piemēram, SD darbu (struktūra, kas tajā strādāja, u. tml.)? Par to vācu laika Latvijas avīzēs cenzūras dēļ nerakstīja... Kopumā dokuments rada iespaidu, ka tas ir safabricēts un tajā ieplūdināta specdienestu informācija. Neizpaliek arī politika. "Starptautiskais tribunāls atzinis SS, gestapo un SD par noziedzīgām organizācijām, tā ka uz tiem, kas šodien maršē pa Rīgas un Tallinas ielām, kā arī amatpersonām, kas dienasgaismā ceļ tumšo pagātni, būtībā attiecas Nirnbergas tribunāla lēmumi par kara noziegumiem," raksta Ļ. Sockovs.
Atentāts pret Ulmani?
Lai attaisnotu PSRS okupāciju, liktas lietā arī baumas saistībā ar K. Ulmaņa veikto varas pārņemšanu. Proti, krājumā iekļauts arī kāds PSRS NKVD 1935. gada ziņojums: no Rīgas saņemtas ziņas, ka pret Ministru prezidentu K. Ulmani tiekot gatavots apvērsums. To it kā gatavojusi "prezidenta Kvieša grupa", kuru esot atbalstījuši pērkonkrustieši. Tās sastāvā it kā bijis arī "kara ministrs Balodis" un, kā var noprast, Alberta Kvieša dēls. Viņš it kā bijis pērkonkrustietis un "savās mājās – prezidenta pilī – slēpa "Pērkonkrusta" tipogrāfiju".
"Š. g. oktobrī tika atklāta sazvērestība pret Ulmani. To vadīja prezidents Kviesis un viņa grupa. (..) Š. g. 19. novembrī netālu no Ulmaņa dzīvokļa notika spēcīgs sprādziens. Sprādziena faktu un tā cēloņus Latvijas vara slēpj. Drīz vien Ulmaņa grupa, domājams, prezidentu Kviesi atstādinās un nosūtīs par vēstnieku uz ASV. Turpmāk, kā var nojaust, gatavojas apvienot prezidenta un premjerministra amatus un uz šo amatu kā Latvijas diktatoru izvirzīt Ulmani, līdzīgi kā Hitleru Vācijā. Darbībās pret prezidentu Kviesi liela loma ir vāciešiem, kuri pēdējā laikā ievērojami uzlabojuši savu stāvokli Latvijā ar Ulmaņa un ārlietu ministra Muntera palīdzību. Sakarā ar šādu lietu stāvokli un Ulmaņa ģermanofilisko politiku var novērot Latvijas valdības izvairīšanos no saišu nostiprināšanas ar PSRS un dažos gadījumos – no spiediena," raksta Ļ. Sockovs. Te autors sapinas pretrunās, jo nav gan saprotams, kāpēc proģermānistiski noskaņotajam "Pērkoņkrustam" būtu vajadzīgs apkarot "ģermanofilisko K. Ulmani."
Edgars Dunsdorfs grāmatā "Kārļa Ulmaņa dzīve" gan min, ka Lielbritānijas vēstniecība uz Londonu ziņojusi, ka amata pārņemšana notikusi bez kādas pretošanās no Kvieša vai viņa dēlu puses. Alberts Kviesis amatu atstājis, "ārēji neizrādot pretošanos vai neapmierinātību. Stāsta tomēr, ka viens no viņa dēliem (..) bijis par iemeslu pāris incidentiem, kas bijuši vērsti pret Dr. Ulmani un attieksmes starp aizejošo un nākošo prezidentu ļoti saspīlējuši". E. Dunsdorfs to lūdzis komentēt Ērikam Kviesim un 1974. gadā no viņa saņēmis atbildi, ka "nekāda personīga kontakta vai simpātijas mums nebija, bet nekādu dramatisku norišu arī nebija. Rīgā kādu laiku baumoja par kādu personīgu sadursmi, pat sašaušanu. Tāda notikuma nebija, un šāda baumošana bija nepamatota". Var pieņemt, ka Ē. Kvieša minētās baumas arī pārstāstītas minētajā NKVD ziņojumā.
Pasūtījuma darbs
Kopumā grāmata uzkrītoši atgādina savulaik Pauļa Ducmaņa pēc PSRS VDK pasūtījuma sarakstītās melu brošūras, kurās, vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa vērtējumā, ir "desmit procentu patiesības", pārējais – meli. Šīs melu brošūras izdarīja milzīgu ļaunumu, jo tās Rietumos pēc kāda laika uztvēra kā patiesas un uz to pamata vēl 90. gados Kanādā par ebreju iznīcināšanu tika apsūdzēti bijušie Latvijas pašaizsardzības (vēlāk Palīgpolicijas) dalībnieki. Viņu vainu gan tiesā nepierādīja, un tikai tad pasaulē saprata, ka tā ir propaganda un meli. Jācer, ka attiecībā uz šo Ļ. Sockova un Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta kopdarbu tas tiks saprasts daudz ātrāk.
