Apskats par grāmatu "Latvijas vēsture no Krievijas impērijas līdz PSRS"
Kāpēc ne Rīgā? – jūs vaicāsiet. Acīmredzot tālab, ka te jau ir uzrakstīta, turklāt divos variantos – kā padomju, tā mūsu laiku. Lasi, kuru gribi. Maskavieši, ar kuriem tagad pirmām kārtām brāļojas šleserušakovi, arī negrib atpalikt. Ne Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūts, kas skanētu solīdi, bet 1992. gadā valsts nodibinātais maz pazīstamais Krievijas Stratēģisko pētījumu institūts, kura politikas zinātņu doktore un ekonomikas zinātņu kandidāte Ludmila Vorobjova pagājušā gada beigās nodeva Krievzemes un Latzemes publikai Latvijas vēsturi, turklāt ne vienā, bet divās grāmatās, kā paskaidrots apakšvirsrakstā "No Krievijas impērijas līdz PSRS". Viss it kā patiešām solīdi: autore ar skanīgiem zinātniskiem grādiem, vairāku monogrāfiju un desmitiem publikāciju sacerētāja, daudzas atsauces (vēres) krievu, vācu un latviešu valodā, dāsni citēti veco vēsturnieku V. Miškes, V. Sīpola, A. Drīzuļa u. c. darbi, tāpat piesaukti jauno historiogrāfu A. Strangas, A. Zundas, A. Plakana u. c. opusi. Pat "LA" intervija (2009. gada 4. novembris) ar Ē. Jēkabsonu operatīvi minēta parindē 167. lpp. Šķietami viss ir, kā tagad pieņemts rakstīt latviski, OK vai, vēl labāk, baigi forši.
Tā pirmā mirklī var šķist, bet, grāmatā iedziļinoties, domas jāmaina, diemžēl ne uz labo pusi. Lūk, kā skan jaunizdevuma ievada pirmā rindkopa: "Skaitliski nelielās Baltijas (Pribalķiki) tautas divas reizes saņēma neatkarību no Krievijas rokām (izcēlums mans. – R. T.) stratēģiski svarīgās teritorijās, par kuru iegūšanu mūsu valsts cīnījās ar Livonijas ordeni, Poliju, Zviedriju, Vāciju. Un abas reizes šīs jaunās valstis, kuras vadīja varmīlas nacionālistu (iemīļots apzīmējums. – R. T.) saujiņas, pārgāja tai naidīgā nometnē."
Šī doma, pareizāk sakot, aksioma, ka labā Krievija (krievi) divas reizes – 1920. un 1940. gadā – devusi latviešu tautai brīvību, bet viņa nepateicīgi izmantojusi to, kā sarkans pavediens vijas cauri visai grāmatai. To var atrast vai katrā lappusē ja ne tiešā tekstā, tad zemtekstā katrā ziņā.
Autore sev vajadzīgā rakursā pagriež pat elku V. Ļeņinu. Viņa klasisko vērtējumu, ka cariskā Krievija bija tautu cietums, esot izgudrojuši Austrijas (Austroungārijas? – R. T.) un Vācijas ģenerālštābi. Ļeņins 1920. gadā, kad baltgvardu pamatspēki jau bijuši sakauti, esot "viegli šķīries no Krievijas vēsturiskajām teritorijām (izcēlums mans. – R. T.) [..], pametis Baltijas nomali". M. Gorbačova pārbūvi L. Vorobjova liek pēdiņās (arī tās viņai dikti patīk), jo tās laikā baltiešiem pienākusi viņu "zvaigžņu stunda". Bet no PSRS gan esot vajadzējis izstāties likumīgā (?! – R. T.) ceļā. Latvijas atzīšana pēc 1991. gada augusta puča esot bijusi "ārkārtīgi steidzīgi, konjunktūriski, neparedzot laikus un dokumentāli noregulēt Krievijai principiālus jautājumus".
K. Ulmaņa pēcapvērsuma laiku (1934 – 1940) autore vairs nesauc kā agrāk Maskavā un Rīgā par fašistisku, bet profašistisku režīmu. Taču tas gribējis padarīt valsti par Trešā reiha servilu sabiedroto. 1940. gada jūnija notikumu rezultātā (te par okupāciju vēl ne vārda!) režīms gāzts un notikusi Baltijas Padomju republikas "iestāšanās (vhožģeņije) PSRS".
L. Vorobjova sākumvārdos nonāk līdz mūsdienām, melīgi apgalvojot, ka par Baltijas valstu elites upuri kļuvuši šā reģiona krievvalodīgie iedzīvotāji. Viņi ir "nacionāli valodas ziņā un tiesiski diskreditēti". Latvijā un Igaunijā valda bezpilsonība, cittautieši nevar piedalīties valsts varas struktūru veidošanā un strādāt tajās, viņiem ir liegta juridiska un resursu bāze savu interešu aizstāvēšanai. Autore deklarē skaidri un nepārprotami: "Tautiešu (sootečestveņikov) interešu aizstāvēšana Baltijas valstīs paliek Krievijas Federācijas ārpolitikas prioritāro uzdevumu skaitā." Kā Medvedevs un Putins…
Tagad par dažām grāmatas šķautnēm sīkāk.
Bez sava alfabēta?
Pētniece nenoliedz cara Aleksandra III 19. gs. 80. gados sākto un viņa pēcteča Nikolaja II turpināto Latvijas rusifikācijas politiku. Mācībām skolā vajadzēja notikt krievu valodā. No vācu uz minēto mēli bija jāpāriet iestāžu lietvedībai utt., u. tjpr. Viņu priecē, ka gadsimta vidū daudzi latviešu un igauņu zemnieki, cerot iegūt citās Krievijas guberņās par velti vai lēti zemi, pārgāja pareizticībā. Atšķirībā no sliktajiem vācu mācītājiem šīs konfesijas garīdznieki par "uzticību vienkāršai tautai" esot ieguvuši patiesu autoritāti zemnieku vidū, kuri sākuši vērsties pie viņiem visos sarežģītos dzīves jautājumos. Taču L. Vorobjovai nav skaidrs, "kālab valsts reliģijai un valsts valodai nedrīkst būt stingras pozīcijas Krievijas guberņās, lai arī nomaļu". Viņasprāt, cariskajā valstī atšķirībā no Vācijas impērijas desmitiem tautu saglabāja savu nacionālo reliģiju, paražas un kultūru. Nekāda "varmācīga rusifikācija" neesot bijusi. Punkts un āmen.
Var tikai pabrīnīties, cik slikti autore orientējas latviešu kultūras jautājumos (ne jau problēmās!), ja var analfabētiski apgalvot, ka 19. gs. vidū nav bijis ne latviešu, ne latgaliešu alfabēta, bet esot izmantoti gotiskais un poliskais (jādomā, latīniskais. – R. T.) šrifts. Tāpēc nav ko uztraukties, ja no 1867. gada (pareizi 1865. gada. – R. T.) bijis atļauts drukāt latviešu grāmatas kirilicā. L. Vorobjova pamatoti kritizē vācbaltiešu nacionālo, agrāro un "kultūrtrēģerisko" politiku, taču aizrunājas tik tālu, ka pirmās dziedāšanas biedrības Latvijā izveidoja viņu mācītāji, bet jau 19. gs. 80. gados dažos apriņķos lietas nogājušas līdz muižu dedzināšanai… Savukārt krieviem mūsu pusē jau tolaik, izrādās, klājies grūti, par ko liecina īpaša apakšnodaļa "Krievu stāvoklis Baltijā, kas nav savienojams ar Krievijas interesēm un cieņu (dostoinstvo)".
Kā ar Piekto gadu?
Atšķirībā no daža laba pašmāju "eksperta", kas šo patiešām pirmo tautas revolūciju, kurā nepiedalījās tikai pati reakcionārākā latviešu pilsonības daļa, vērtē gandrīz vai ar mīnuszīmi, L. Vorobjova ir pretējā ieskatā. Viņa pamatoti atzīmē, ka "kustība Baltijas novadā kvalitatīvi kopumā neatšķīrās no Krievijas, taču tai bija daudz asāks (ostri) raksturs sakarā ar kārtu, nacionālo, ekonomisko un tiesisko pretrunu ārkārtīgo samilšanu šajā novadā. Latviešu revolucionāru radikālismu savukārt noteica viņu nesatricināmā ticība Viskrievijas revolūcijas spēkiem un gaidāmajam triumfam". Lai kādam tas arī nepatiktu, Maskavas zinātniece citē un es arī to atļaušos darīt, atgādinot Ļeņina viedos vārdus: "Revolūcijas laikā latviešu proletariāts un latviešu sociāldemokrātija ieņem vienu no vissvarīgākajām, pirmajām vietām cīņā pret patvaldību un visiem vecās kārtības spēkiem."
Tas no vienas puses. Bet, no otras puses, L. Vorobjova nepiedodami daudz putro. Daļa 13. janvāra demonstrantu esot bijusi apbruņota. 1905. gada rudenī pagastos ievēlētas rīcības komisijas. Noticis pagastu vecāko un skrīveru kongress. Emigrantu skaits uz Ameriku no 22 tūkstošiem 1904. gadā pieaudzis līdz 57 tūkstošiem 1907. gadā utt., utml.
Par strēlniekiem
L. Vorobjova ir augstās domās par latviešu streļķiem. Viņa atzīmē, ka strēlnieku pulki nesabruka un bija vieni no pirmajām regulārajām un uzticamajām sarkanās armijas daļām. 1918. gada pavasarī un vasarā, kad padomēm bija maz spēku cīņai ar to pretiniekiem, latviešu strēlnieki "praktiski izglāba boļševikus no sakāves". 1919. gada oktobrī viņi deva "izšķirošo triecienu Deņikina karaspēkam Orlas–Kromu rajonā". Viņa nesolidarizējas ar tiem krievu vēsturniekiem, kuri strēlniekus saskata tikai soda ekspedīciju organizētāju un vadītāju lomās. Taču zinātniece alojas, rakstot, ka Kolčaka armijā karojuši latviešu Imantas un Troickas bataljoni, kurus komandējuši K. Gopers un R. Bangerskis. Ne šīs karaspēka daļas (pareizi – Imantas pulks) gāja kopā ar kolčakiešiem, ne viņus vadīja minētie kungi. Kolčaka armijā gan karoja R. Bangerskis, uzdienot tur pat līdz ģenerālleitnanta pakāpei, kuru gan neatkarīgajā Latvijā pamatoti neatzina.
Okupantu un interventu nodibināta?
L. Vorobjovas izejas pozīcijas ir tikpat vecas, cik veca ir padomju historiogrāfija. Sekojot latviešu izcelsmes Maskavas vēsturnieka V. Sīpola un Co iedibinātajai "koncepcijai", ka neatkarīgo Latviju nodibināja ne jau vietējie cilvēki, bet vācu, franču, angļu, amerikāņu un vēl kādi tur interventi, viņa turpina to 21. gadsimtā.
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma idejas esot nogatavojušās un noformējušās Vācijas ģenerālštāba speciālās nodaļās (podrazģeļeņijah) Pirmā pasaules kara laikā un tikušas liktas vācu okupācijas pamatā, kas bija orientēta uz Krievijas sašķelšanu, atbalstot vietējās separātiskās kustības. Tautas padomes deklarācijas melnrakstu esot izstrādājis Vācijas valdības pilnvarotais Baltijā A. Vinnigs. Anglija esot apgādājusi Latvijas armiju ar instruktoriem, bet ģenerāļa (tolaik vēl pulkvedis. – R. T.) komandētās latviešu vienības piedalījušās Cēsu kaujās vācu pusē un otro Pagaidu valdību 1919. gada jūlijā sastādījis (podobral) britu ģenerālis Gofs.
Bet pietiks velti tērēt laiku un papīru! Vēl tikai maskavietes rezolūtais secinājums, ka Latvijas buržuāziskie vēsturnieki agrāk izvirzījuši un joprojām vēl tagad propagandē tēzi par neatkarības "iekarošanu" saviem spēkiem. Patiesībā Rietumi esot devuši varu pilsonības virsotnes politiskajām figūrām, kuru valdīšana starpkaru 20 gadu periodā pāraugusi par nacionālistisku diktatūru un līdzināšanos uz nacistisko Vāciju.
"Zelta laiks"
Tā L. Vorobjova ironiski dēvē neatkarīgās Latvijas periodu no 1920. līdz 1940. gadam. Un tāpat kā iepriekš klaji meli un aplamības, nemaz nerunājot par neprecizitātēm. Sākot jau ar 1922. gadā pieņemto demokrātisko Latvijas Satversmi, kura, "likumīgi nostiprinājusi latviešu buržuāzijas varu, bija vardarbīgs akts attiecībā uz latviešu tautas lielumlielo vairākumu". Lappušu lappusēs, kuras atgādina Latvijas kompartijas vēsturi, stāstīts, kā darba tauta cīnījusies pret šo jūgu. Piemēram, par ļoti mazu algu un skopu saimnieka ēdmaņu laukos kalpiem esot bijis jāstrādā vasarā 14 – 18 stundas, ziemā – 11 – 14 stundas. Jo tālāk, jo trakāk! Pēc K. Ulmaņa 1934. gada 15. maija puča nākamajā dienā esot apšauta komunistu demonstrācija, bet 17. maijā ar ieročiem apspiests kokapstrādātāju strādnieku streiks. Punktu uz "i" uzliek pasaciņa, ka apvērsuma organizētājs pirms tam bijis Vācijā, kur studējis (izučal) Hitlera režīmu un viņu pieņēmis pats fīrers. Pārspēts gandrīz Gēbelss!
Apvainojoši latviešu tautai skan pieņēmums, ka 30. gadu vidū un otrajā pusē Latvijas sabiedrībā sācis pacelties jautājums – būtu mērķtiecīgi noslēgt ar Padomju Savienību savstarpējās palīdzības līgumu, tāpat ditirambs grāmatas nobeigumā Staļinam, kas, lai glābtu padomiju no sadalīšanas un bojā ejas, kuru Rietumu lielvalstis bija atstājušas viens pret vienu ar nacistisko agresoru, vācu uzbrukuma priekšvakarā atgriezis (vernul) tās sastāvā agrākos stratēģiskos placdarmus Baltijas jūras austrumu krastā, izmantojot Baltijas valstu ievērojamas iedzīvotāju daļas un to režīmu pasivitāti.
Latvijas vēstures otro grāmatu šo rindu autoram vēl nav izdevies iegūt, bet, kā nesen vēstīja avīze "Čas", Maskavā ar lielu pompu atvērts viss divsējumnieks. Kā jau tagad pieņemts, klāt bijuši "eksperti", tajā skaitā mūsu odiozais Saeimas deputāts, žurnālists un "vēsturnieks" N. Kabanovs. Ko viņš teica, jūs jau varat iedomāties, bet, ko sacīja "lietpratējs" no Pleskavas, jūs gan neuzminēsiet, proti: "Uz Pleskavu pretendē i Igaunija, i Latvija." Nu ko tur komentēt…
Ministre T. Koķe sola, ka jau šoruden ne vairs tikai 40, bet visās skolās mācīs Latvijas vēsturi kā patstāvīgu priekšmetu. Gribas cerēt, ka krievu skolās neizmantos šim nolūkam nule apskatīto grāmatu.
