Par valdības lēmumiem Latvijas valsts pēdējās dienās 1940. gada 16. un 17. jūnijā zināms tieši tik daudz, lai aizpildītu lappusi vēstures grāmatās. Vēlme ko uzzināt par personisko nostāju un emocijām, ko Ministru kabineta pēdējās sēdēs teicis viens vai otrs ministrs, paliks tikai vēlme. Šīs sēdes tika, maigi sakot, trūcīgi protokolētas, bet stenogrammas vispār netika rakstītas vai arī ir iznīcinātas. Gandrīz visi sēžu dalībnieki vēlāk tika arestēti, nošauti, nomērdēti izsūtījumā. Izdzīvot izdevās tikai valsts ministram, katoļu garīdzniekam Jāzepam Čamanim, sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam un ārlietu ministram Vilhelmam Munteram. Diemžēl viņu atstātās atmiņas par valdības līmenī notiekošo ir trūcīgas vai to vispār nav.
Pēc PSRS ultimāta saņemšanas 16. jūnijā, svētdienā, ārkārtas valdības sēde sanāca plkst. 19 un ilga līdz 22. Sēdes protokols sastāv burtiski no trim teikumiem. Kodols ir lēmumā ''pieņemt Padomju Savienības valdības prasību par papildu karaspēka daļu ielaišanu Latvijā'' un pieteikt valdības atkāpšanos. Sēdē piedalījās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un vēl seši ministri. Pārējie četri tobrīd atradās Daugavpilī, kur notika Latgales Dziesmu svētki.
Grūti pateikt, ko konkrēti Rīgas pilī sanākušie trīs stundas sprieda, taču jāšaubās, vai bija kāda balsošana. Vēsturnieks Aivars Stranga uzsver, ka lēmumu padoties Ulmanis pieņēmis jau pirms kabineta sēdes viens vai kopā ar ārlietu ministru Vilhelmu Munteru. Tas izriet no tā, ka sēde sākās plkst. 19, bet Latvijas sūtnis Maskavā Fricis Kociņš pie Molotova, lai vēstītu par ultimāta pieņemšanu, ieradās plkst.18.45 pēc Latvijas laika.
Jādomā, Ulmanis to nakti negulēja. Alfrēdam Bērziņam, kas viņu sastapa 17. jūnijā agri no rīta, kopā ar citiem ministriem atsteidzies pirmajā vilcienā no Daugavpils, šķita, ka prezidents ''pavadījis nemierīgu nakti''. Droši vien viņam bija kādas sarunas, bet, ''kas risinājās prezidenta dvēselē, tas palika pie viņa paša''. Tieši uz šo nakti attiecas admirāļa Teodora Spādes vēlāk izsūtījumā Sibīrijā stāstītais par slepenu apspriedi, kuras laikā viņš izteicis priekšlikumu Ulmanim zemūdenē evakuēties uz ārzemēm. Pavēli būt pilnā kaujas gatavībā ar pilnu munīcijas un torpēdu kravu zemūdene "Spīdola" bija saņēmusi 16. jūnija vakarā. Ulmanis no bēgšanas atteicās, lai arī, ja ticam Bērziņa memuāros ''Labie gadi'' ierakstītajam, labi apzinājās notiekošo. Jau drīz pēc ultimāta saņemšanas valsts galva bija zvanījis viņam uz Daugavpili un teicis: ''Stāvokļa apzīmējums ''ļauns'' ir par maz. Bet, ja mēs gribam pasargāt zemi no panikas, kas ļauno stāvokli vēl pasliktinātu, mums nepieciešams pašiem saglabāt mieru.'' Kad plkst. 16.40 Ulmanis no Rīgas teica radiouzrunu Dziesmu svētku dalībniekiem, viņa balss skanējusi mierīgi. Staļina ultimāts netika pieminēts ne ar vārdu. Tā bija politiska kļūda, jo šis bija faktiski pēdējais brīdis, kad Ulmanis vēl varēja vismaz paust protestu pret notiekošo. Pēc tam, 17. jūnijā, bija jau par vēlu.
Pēdējā pirmskara Latvijas neatkarības dienā valdības sēde sākās plkst. 10. Bija ieradušies visi iepriekš trūkušie ministri. Piedalījās arī valsts kontrolieris K. Piegāze. Kopskaitā tie bija 13 valstsvīri, ja neskaita protokolētāju R. Bulsonu. Viņa atstātais atreferējums jau atkal ir ļoti lakonisks: "Tie Ministru kabineta locekļi, kas nepiedalījās Ministru kabineta š. g. 16. jūnija sēdē, pilnā mērā pievienojās minētās dienas Ministru kabineta nolēmumiem. Valsts prezidents uzaicina no amata atkāpušos Ministru kabineta locekļus līdz turpmākam izpildīt savus amata pienākumus." Vēl minēts, ka Ulmanis uzaicinājis demisionējušos ministrus līdz turpmākajam palikt pildīt savus pienākumus. Tāpat tiek nolemts bankās pārtraukt naudas izsniegšanu noguldītājiem. Lieks izskatās rīkojums: ''Uzdot tirdzniecības un rūpniecības ministram likumā paredzētā kārtībā ierobežot tekstilpreču un ādu un ādu izstrādājumu pārdošanu.''
Bērziņš raksta, ka pēc iepazīstināšanas ar 16. jūnijā pieņemtajiem lēmumiem Ulmanis no Daugavpils atbraukušajiem noprasījis, vai tiem esot citi uzskati. ''Tādu nebija. Tālab valdības liktenīgais lēmums uzskatāms par vienprātīgu. Arī armijas augstākās vadības domas bija tādas, ka pretošanās ar ieročiem ir bezcerīga un prasītu tikai lielus cilvēku un materiālu upurus.''
Zemsaviešu politiķis Ādolfs Klīve apgalvo, ka Ulmanis sēdes laikā bijis optimistisks un it kā teicis: "Mūs izstrīpot no dzīves krievi tomēr nevarēs. Mazas, ļoti mazas cerības man tomēr vēl ir. Tās dibinās uz krievu prasību, lai valdība atkāpjas, bet Valsts prezidents lai paliek savā amatā."
Sēde ilga līdz plkst. 12.50. Pusdesmitos vakarā noturēja vēl vienu pusotru stundu garu sēdi iepriekšējā sastāvā. Pārrunāta tikusi ''kārtības uzturēšana un soļi, kas sperami, lai nodrošinātu netraucētu un kārtīgu ienākušās Padomju Savienības karaspēka novietošanos''.
Dienā, kad pēc sarkanās armijas ierašanās Rīgā sākās padibeņu rīkotas nekārtības, izplatījās baumas, ka Ulmanis lidmašīnā Latviju pametis. Lai tās atspēkotu, Ministru prezidents devās braucienā vaļējā auto cauri pilsētai uz Brāļu kapiem. Tur viņš vienatnē pavadīja pusstundu un faktiski pēdējoreiz varēja justies brīvs. Plkst. 22.15. valsts galva sacīja bēdīgi slaveno radiorunu ''palieciet visi savās vietās, kā es palieku savā''. 18. jūnija Rīgā jau ieradās Latvijas padomiskotājs Andrejs Višinskis.
