"Latvijas Avīzes" lasītāji sniedz liecības par 1940./1941. gadu Latvijā
Pēc ''Latvijas Avīzē'' publicētā raksta ''Klaušas padomju specbūvēs'' (š. g. 13. augusts) par Latvijas pilsoņu, īpaši zemnieku, piespiedu iesaisti padomju militāro objektu celtniecībā 1940./1941. gadā, atsaukušies visai daudz notikumu aculiecinieku un to, kam par šiem notikumiem stāstījuši tuvinieki.
Liecībās ir ziņas gan par nacionalizēto Latvijas uzņēmumu tehnikas izmantošanu celtniecībā, gan strādājošo sadzīves apstākļiem, gan vietējo iedzīvotāju padzīšanu no savām mājām, kā arī celtniecības darbu beigām pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada 22. jūnijā. Šīs ziņas apstiprina un papildina dokumentos apzināto informāciju. Autors izsaka pateicību visiem, kas atsaukušies.
Ar ''Laimas'' palīgu
Visvairāk aculiecinieku liecību par militāra lidlauka būvi Daugavpils pievārtē. Antons Dzenis raksta: ''Man toreiz bija 14 gadu, un es jūnija sākumā aizbraucu kā šķūtnieks tēva vietā uz būvējamo lidlauku Naujenes stacijas rajonā. Tas atradās apmēram desmit kilometrus no Daugavpils, Rēzeknes virzienā, dzelzceļa un šosejas malā. No mūsu apkārtnes bijām kādi 12, iedalīti vienā brigādē. Lopbarības lauciniekiem, ko ņemt, līdzi vairs nebija, tamdēļ varasvīri ieteica pļaut jau krietni izaugušos rudzus, redzams, nezinādami, ka zirgi tādu mantu nelieto. Aerodroma būves vietā jau bija redzams plašs lauks, no kura latgaliešu mājas līdz ar visiem iedzīvotājiem bija nozudušas. Tās, kas bija palikušas nomalē, arī bija tukšas, un āboliņa laukos varējām naktīs siet zirgus. Lidlaukam augsnes kārta jau bija norakta un sakrauta kārtīgās kaudzēs, laikam aizvešanai. Krievu zaldāti klīdināja smiltis, ko šķūtnieki nepārtrauktā virtenē veda no aptuveni trīs kilometrus attālajiem pakalniem. Liels traktors ar kāpurķēdēm lauku blietēja. Mēs, kas bijām atsūtīti no Vārkavas pagasta, nomainījām savus priekštečus uz desmit dienām. Mūs vēlāk nomainīja citi utt. Īsi pirms perioda beigām no Rīgas ieradās smagās mašīnas ar uzrakstiem uz bortiem, piemēram, ''Laima'' un ''V. Ķuze'', un citas, sākdamas pievest cementa javu, ko lietoja skrejceļu būvei. (..)
Tā sagadījās, ka es aizgāju uz pagastu 23. jūnijā, pirmdienā. Dienas vidū radio kaut ko krieviski sāka pārraidīt, tā ka abi tur strādājošie darbinieki sarosījās. Es krieviski nepratu un tikai no viņu komentāriem sapratu, ka sācies karš. Starp citu, iedzīvotāji to gaidīja no agra pavasara, iemesls tam bija arī poļitruku izteicieni. Tanī vakarā pie mums atnāca kaimiņš, jau sagatavojies šķūtīs, un gribēja no mums gūt pieredzi. Kad es izstāstīju par pagastmājā dzirdēto, viņš netaisījās vairs braukt. Drīz apmēram uz kilometru attālā ceļa apstājās kādi desmit pajūgi, redzams, kļūdami uzmanīgi, ka no mūsu apkārtnes neredz nekādas rosības. Mijkrēslī viņi aizbrauca atpakaļ. Manis nestā ziņa bija izplatījusies neticamā ātrumā. Stāstīja, ka tanī vakarā kāda vācu lidmašīna uz lidlauku nometusi divas nelielas bumbas. Neviens neesot cietis, bet visi metušies projām, kā vēja nesti.''
Par lidlauku Naujenes pagastā tāpat raksta Staņislavs Ružāns: ''Drīz vien pēc sarkanarmijas ierašanās mums paziņoja, ka apkaimē sākšoties aerodroma būve militārām vajadzībām. Vasaras beigās jau ieradās ģeodēzisti, kuru uzdevums bija īsā laikā paveikt teritorijas uzmērīšanas darbus. Bija ļoti auksta 1940. – 1941. gada ziema. Taču šie cilvēki neatlaidīgi strādāja. Atceros, viņi bieži mūsu mājā iegāja apsildīties paši un apsildīja mērinstrumentus. Agri pavasarī sākās intensīvi darbi. Sāka rakt un planēt mūsu laukus, sabojāja iesētos rudzus. Tēvs piegāja pie darbu vadītāja un lūdza labību atstāt līdz ražas novākšanai. Viņam atbildēja: ''Mums vajag nocietinājumus, ne jūsu rudzus.'' Drīz pienāca rīkojums visiem saimniekiem, kas atradās aerodroma celtniecības teritorijā, braukt prom. Nāca piedāvājums pārbraukt uz Zemgali vai Kurzemi, izvietoties to zemnieku mājās, kuri bija jau izsūtīti uz Krieviju. Mans tēvs un māte nedevās svešumā, bet pārcēlās uz Butišķu sādžu (apmēram 15 kilometru attālumā), uz mātes dzimtajām mājām.'' S. Ružāns izsekojis lidlauka liktenim līdz pat mūsdienām: ''Pēc kara lidlauka izbūvi Gribustu apkārtnē atjaunoja. Tiesa, ievērojami mazākā platībā, nekā bija iecerēts pirms kara. Tas aizņēma 232 hektāru lielu platību. 1958. gadā šo lidlauku pabeidza būvēt. Tas ieguva nosaukumu – Lociku kara aerodroms. Padomju armijas aviācija to izmantoja vairāk nekā 30 gadu.'' Runa ir par lidlauku, kas varētu pārtapt par starptautisku reģionālu lidostu ''Daugavpils''.
Ezeres ''triecienceltne''
Visplašāko aerodroma būvi Latvijā 1941. gadā izvērsa Ezerē. Rēna Stepiņa atceras: ''Ezeres pagasta Grīvaišu kapsētai apkārt bija augsts laukakmeņu valnis. Visus akmeņus šķūtnieki aizveda uz lidlauku. Pretī Grīvaišu baznīcai starp Auces–Reņģes ceļu Ezeres upe bija bagāta ar akmeņiem: vietām bija mazas krācītes, vietām tādi akmeņu aizsprosti, ka vasarās varēja sausām kājām pāriet no viena krasta uz otru. Kur vien pie upes varēja piekļūt, klaušinieki visus akmeņus izlasīja un aizveda uz Ezeri. Plēšot plēsumus, spridzinot akmeņus, iekopjot tīrumus, pie manām mājām bija savesta liela akmeņu kaudze – paredzēja celt cūkkūti. Bet iznāca ''nenoskārstai vajadzībai'' – pašiem bija ar saviem zirgiem un ratiem jāsaved uz Ezeres aerodromu.''
Par lidlauku Ezerē 1941. gada 25. augustā rakstīja arī avīze ''Tēvija'': ''Ap maija beigām Ezerē atdzina no Kaļiņinas apgabala ap 2000 strādnieku. Tie bija izvārguši, izmocīti ļautiņi bez drēbēm un apaviem. Tos uzreiz dzina lauzt akmeņus (..) kailām rokām.'' ''Tēvijā'' drukātais parasti gan jāvērtē kritiski pārspīlējumu un antisemītisma dēļ. Pirmajā mirklī rakstītais šķiet neticams – vai tas maz iespējams un nav kārtējais pārspīlējums. Taču informāciju netieši apstiprina arī vairāki arhīvu dokumenti, kuri ļauj izsekot notikumu attīstībai 1940. – 1941. gadā. Pēc visa spriežot, sākotnēju plānu par zemnieku iesaistīšanu militārajā celtniecībā nebija, lēmums par lauksaimnieku mobilizāciju tika pieņemts tikai tad, kad plānotie darbi kavējās un akūti pietrūka darbaspēka, kā arī tehnikas. Netika ņemts vērā, ka zirgiem vajadzīga atelpa pēc smagajiem pavasara darbiem. Aerodromu būvniecība nebija vienīgais militārās celtniecības veids, tika izvērsta arī dzelzceļu pievedceļu izveide. Dzelzceļu būvniecībai sākotnēji paredzēja piesaistīt 10 000 strādnieku, taču ar lielām grūtībām savervēja tikai 3900, neraugoties pat uz īpašo LK(b)P CK un Latvijas PSR TKP lēmumu, kurš aizliedza darbaspēka vervēšanu ar cilvēkresursiem bagātākajos apvidos – Rīgas, Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Abrenes apriņķos – citām vajadzībām, tikai dzelzceļa būvei.
1941. gada sākumā tika rēķināts, ka minimālais nepieciešamais strādnieku skaits dzelzceļu būvei ir vēl vismaz 1000. Pēc laika Maskava atzina, ka prioritārs jautājums Latvijā tomēr ir militārie lidlauki. 1941. gada 24. martā tikai pieņemts īpašs VK(b)P CK un PSRS TKP lēmums par paātrinātu aerodromu celtniecību Latvijas PSR. Ir informācija, ka Ezeres aerodromam bija jākļūst par trešo lielāko PSRS. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka pēc Maskavas norādes uz šo objektu tika sūtīti visi resursi un darbaspēks. Dokumenti tāpat apliecina, ka celtniecībā trūka ne tikai mehanizētas tehnikas vienību, bet pat elementāru darbarīku. Amatpersonas ziņoja, ka dzelzceļa būvniecībai nepieciešamas 2000 lāpstas, 900 cirvji, 300 laužņi un tamlīdzīgi, kā arī gumijas zābaki. Iespējams, šis nodrošinājums bija nepieciešams tieši tiem strādniekiem no Krievijas, par kuriem runāja ''Tēvija''.
Nodarbināto zemnieku skaitu bija paredzēts vēl vairāk palielināt. To pierāda gan dokumenti (piemēram, Berijas norādes Latvijas PSR vadībai 1941. gada 10. jūnijā), kā arī laikabiedru atmiņas. Arvīds Kanbergs raksta: ''1941. gada jūnijā, īsi pirms Līgo svētkiem, mans tēvs Jānis Kanbergs, kuram piederēja lauku saimniecība ''Skapji'' Talsu apriņķa Laucienes pagastā, un viņa kaimiņi, saņēma no pagasta izpildkomitejas rīkojumu zirgu pajūgos, līdzi ņemot darbarīkus, pārtiku un barību zirgiem, braukt būvēt sarkanarmijas lidlauku Liepājas tuvumā. Tēvs un tuvējie kaimiņu saimnieki piekrāva vezumus ar sienu un kopīgā kolonnā devās ceļā. Taču pēc vairākām dienām viņi atgriezās, nenokļuvuši līdz lidlauka būvvietai, jo bija sācies karš un braucēji iztālēm bija redzējuši un dzirdējuši, kā vācu lidmašīnas bombardē Liepāju. Protams, vairs nebija jēgas turpināt ceļu uz Liepājas pusi, vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt atpakaļ mājās.''
Ezeres aerodroma pabeigšanu sarkanās armijas pārstāvji iecerēja 1941. gada 15. augustā. Redzot darbu ''izcilo'' organizētību, strādājošie zemnieki esot jokojuši: ''Kura gada 15. augustā?'' Cilvēki uz aerodroma būvi sūtīti pat no vairāk nekā 60 kilometru liela attāluma. Iepriekš pieminētie krievu strādnieki, kad ticis konstatēts, ka bez darbarīkiem tiem objektā nav ko darīt, izsūtīti tuvējās saimniecībās vākt un ar rokām (!) skaldīt akmeņus. Spriežot pēc dokumentiem, solītā smagā tehnika tā arī neparādījās. ''Tēvija'' min arī par cilvēku upuriem celtniecības laikā, taču to dokumenti neapstiprina.
Lidlauks Purvciemā
Zemnieki un strādnieki nebija vienīgie, kam nācās strādāt PSRS militāristu labā. No 1941. gada 30. aprīļa uz pusotru mēnesi tika mobilizēti (kaut karš vēl oficiāli nebija sācies!) Meliorācijas pārvaldes un meliorācijas celtniecības kantora speciālisti (35 cilvēki), Valsts ceļu tresta speciālisti, pat 20 Latvijas Universitātes studenti un pasniedzēji, 25 Rīgas Tehnikuma kultūrtehniskās nodaļas studenti – rasētāji.
Runājot par aerodromiem, jāpiemin vēl kāda lidlauka celtniecības plāni, kuri gan netika īstenoti. 1940. gada beigās bijušās rūpnīcas ''Provodņik'' teritorijā tika sākta gigantiskas aviācijas rūpnīcas celtniecība. Šai rūpnīcai bija nepieciešams lidlauks saražoto lidmašīnu izmēģināšanai, tā bija normāla un loģiska prasība. Taču absolūti nenormāla bija vieta, kuru amatpersonas nolūkoja, – Rīgas pilsētas jau tobrīd blīvi apdzīvotajā teritorijā. Aerodromam būtu jāatrodas "selo na bolote", kā rakstīts dokumentos, teritorijā. Tas sāktos no rūpnīcas VEF pievārtes un izplestos vairāku kvadrātkilometru platībā tagadējā Purvciema virzienā. Amatpersonas nemulsināja, ka būtu jānojauc vairāki blīvas apbūves kvartāli. Taču militārie eksperti norādīja, ka izmēģinājumu lidojumi apdraudētu rūpnīcas VEF un ''Vairogs''. Tāpat aerodroma izveidi stipri apgrūtinātu Purvciema apkaimes kūdrainā augsne. Tad no šiem pašiem ekspertiem nāca jauns priekšlikums – aerodromu veidot apmēram tagadējo Pļavnieku teritorijā, kaut šajā gadījumā būtu jānojauc vēl vairāk ēku. Plānu realizāciju, visticamāk, novērsa laika trūkums. 1941. gada martā Maskavā PSRS militārais resors aviācijas rūpnīcas ''464'' vajadzībām ilgtermiņa lietošanā nodeva Kalnciema aerodromu. Visai zīmīgi – sagrābtās Latvijas mantu dalīja Maskavā un līguma norakstu Latvijas kompartijas vadītājam zināšanai piesūtīja tikai desmit dienu vēlāk.
Analizējot tā laika notikumus, jāakcentē vairākas lietas. Pirmkārt, nekur neparādās informācija, ka sarkanās armijas pārstāvji, sākoties karam, būtu brīdinājuši zemniekus par tuvajām briesmām vai informējuši par kara sākumu. No vairākām liecībām izriet, ka vienīgais un pirmais informācijas avots bijusi vācu lidmašīnu parādīšanās. Aerodromi vēl nekādā veidā militāri neapdraudēja Vācijas karaspēku. Var tikai iedomāties, kādi būtu upuri strādājošo vidū, ja objektus intensīvi bombardētu. Ne tikai represijas pret civiliedzīvotājiem, bet arī masveidīga mobilizēšana un dzīšana militāru objektu celtniecībā ir jāpieskaita PSRS režīma noziegumiem Latvijas teritorijā. Apkopotā informācija ļauj izvirzīt vēl kādu hipotēzi: varbūt 1941. gada 15. augusts bija nosprausts par PSRS ieplānotā uzbrukuma brīdi Vācijai?
