Liepājas teātra iestudējums "Pīļu medības" piedzīvojis izrādi uz Dailes teātra skatuves
Deldējot ierobežotību
Apsveicama ir Liepājas teātra jaunās sezonas iecere – regulāri ar jaunākajiem iestudējumiem iepazīstināt arī rīdziniekus. Apstākļos, kad izmaksu dārdzības dēļ no tradicionālā rudens viesizrāžu cikla nācies atteikties, šis ir solis pretī plašākai atpazīstamībai un prom no lokālās ierobežotības. Arī izrāžu mūžu šādi iespējams pagarināt.
Katrā ziņā sezonas pirmajā pusē ieplānotās trīs vienas dienas viesizrādes galvaspilsētā liepājnieku veikumu padara pieejamu plašam skatītāju lokam. (Nākamās izrādes 1. un 29. novembrī Nacionālajā teātrī.)
Aleksandra Vampilova lugas "Pīļu medības" iestudējums Dž. Dž. Džilindžera režijā spēja piepildīt Dailes teātra lielo zāli. Izrādes beigās aplausi negribēja rimties, tāpēc jādomā, ka gandarījumu no šā vakara guva gan skatītāji, gan paši izrādes veidotāji.
Autora visnopietnākā luga
Teātra cienītāji ar solīdu stāžu atcerēsies, ka A. Vampilova darbu uzvaras gājiens bija pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi, arī Latvijā. Pēc trīsdesmit piecus gadus vecā autora traģiskās nāves (viņš noslīka Baikāla ezerā 1972. gadā) lugas tika tulkotas latviski un iestudētas visos mūsu dramatiskajos teātros. Vēl vairāk – "Pīļu medību" iestudējuma atļauju visā toreizējā Padomju Savienībā 1976. gadā pirmais saņēma mūsu Akadēmiskais Drāmas teātris, kur tā tika izrādīta Alfrēda Jaunušana režijā un ar Uldi Dumpi galvenajā lomā. Pirmizrāde gan notika deviņus gadus pēc lugas sarakstīšanas, bet tolaiku ideoloģiskajās dzirnavās dažu autoru mala vēl ilgāk… Tajā pašā gadā notika arī "Pīļu medību" pirmizrāde Rīgas Krievu drāmas teātrī Arkādija Kaca režijā ar skaudri dramatisku Viktora Sigova tēlojumu galvenajā Zilova lomā un fascinējoši daudznozīmīgu oficiantu Aleksandra Bojarska atveidā.
Irkutskas apgabalā dzimušais dramaturgs padomju ideoloģijas modrajiem funkcionāriem nebija ērts pat pēc savas nāves. Kā gan citādi – Vampilova varoņi nekādi nevarēja apliecināt šīs iekārtas morālās un ētiskās priekšrocības, tie bija pārāk savdabīgi, ekscentriski vai depresīvi.
Un it īpaši jau Zilovs, "Pīļu medību" galvenais varonis, kura pašiznīcības ceļā autors iekļāvis gan individuālus, gan sociālus motīvus. Iekšējā iztukšotība, morālu nodevību virkne, pašapmāns nav tikai savdabīga rakstura negācijas. Šā tēla rīcībā nepārprotami ierakstīta arī sabiedrisku apstākļu, amorālas iekārtas un konkrēta laikmeta klātbūtne. Tādējādi minētais tēls un visa luga iegūst dziļumu un vispārinājumu, tomēr šajā savdabīgajā sakausējumā, psiholoģiskās drāmas formā katram iestudētājam no jauna paveras iespēja tulkot vai uzminēt Zilova mīklu, kas atveidojama skatuves valodā.
Džilindžera versija
Režisora Džilindžera un scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša sadarbībā izrādes telpā vienuviet savāktas vairākas aizgājušo laiku pazīmes, kas kopā veido neiekārtotas un nevīžīgas dzīves tēlu. Visbūtiskāko vizuāli jēdzienisko slodzi šajā telpā pilda no dēļiem sasists skatu tornis, kurā dažkārt pakāpjas galvenais varonis. Arī savā vienīgajā atklāti izmisīgajā monologā, kurā viņš lūdzas, lai sieva to nepamet. Citos priekšmetos un lietās – pelēcība, necilība.
Šāda apkārtne jau pati par sevi grauj cilvēka personību, bet Egona Dombrovska Zilovam piemīt personības potenciāls, ne velti viņš ir draugu pulciņa centrs. Sapnis par pīļu medībām, uz kurām visā lugas garumā galvenais varonis briest un gatavojas, sola iekšēju saskaņu pašam ar sevi. Taču beigās arī tas zaudē jēgu, un tumsā atskan bises šāviens – Zilovs ir pielicis punktu savai bezjēdzīgajai eksistencei.
Šī režijas konsekvence (autoram varonis finālā tomēr dodas medībās) – novest personības izsīkšanas procesu līdz likumsakarīgam punktam – tiek piepildīta ar Egona Dombrovska talantīgo spēli. Viņa atveidotais varonis – dzērājs un meitu mīlētājs, neuzticīgs vīrs un nevērīgs darbinieks savā kantorī, infantils sapņotājs par dabas jaukumiem – atklājas stipri pavieglā eksistencē, tomēr nezaudējot cilvēcisku kodolu. Viņa ciešanām un aplauzto spārnu izmisumam iespējams līdzi just, par viņa izdarībām var arī pasmieties, – tik artistiski atraisīts, nopietni argumentēts un izsāpēts ir tēlojums. Tomēr papildināt izrādes audumu ar brīnišķīgā krievu aktiera Oļega Basilašvili lasīto R. Ginzburgas dzeju kā Zilova (vai paša režisora?) iekšējiem monologiem gan ir lieki. Te nu materiāla izjūta režisoru pievīlusi.
Satura virskārta
Izrādei ir izteikts traģikomēdijas nervs, un tēlotāji šīs režijas prasības cenšas izpildīt. Tādi traģikomiski tēli ir, piemēram, Edgara Pujāta iekšēji elastīgi atveidotais Sajapins, vulgārā daiļava Vera – Maija Romaško, pagļēvais priekšnieks Kušaks – Leons Leščinskis. Turpat līdzās ir spilgtām krāsām trieptā, bravūrīgā Ineses Kučinskas Valērija un aprobežotais vecpuisis Kuzakovs – Kaspars Gods. Saista Armanda Kaušeļa izturētā nopietnība oficianta lomā, bet Jūlija Ļaha Zilova sievas Gaļinas tēlā iemieso atraidītas mīlestības sāpi. Irinas lomā šajā ansamblī viesojas režisora iecienītā tēlotāja Kristīne Belicka.
Tomēr, psiholoģisku drāmu atveidojot ar Džilindžera iecienītiem paņēmieniem, dažbrīd priekšplānā izvirzās amizēšanās par situācijām un cilvēkiem tajās. Bet aizskarta tikai satura virskārta. Zilova drāma nav tikai viena bezrakstura cilvēka veltīgi nodzīvota dzīve, šajā lugā ir veselas paaudzes, konkrēta laikmeta traģika. Tiesa, ar mūzikas, krievu dziesmu, sakāpinātu orģiju un lirikas apvienojumu var viegli sasiet visus galus un mazliet arī apmānīt skatītājus…
