Šovakar Liepājas teātrī pirmizrāde – pēc Pāvila Rozīša romāna "Ceplis" veidots uzvedums. Saruna ar titullomas atveidotāju Edgaru Pujātu
Pāvila Rozīša 1928. gadā sarakstīto romānu "Ceplis" izrādei dramatizējis tās režisors Juris Rijnieks. Lai gan Rozīša darbs tapis pirms vairāk nekā 80 gadiem, tas ir aktuāls joprojām. Režisors uzdod diezgan provokatīvu jautājumu – "Ceplis. Kurš gan cits?" – tādējādi akcentējot saistību ar pašreizējo politisko un ekonomisko situāciju Latvijā un norādot, ka iestudējumā būs manāma līdzība ar mūsdienu politiskajām personām. Centrā – apsviedīgais un izmanīgais uzņēmējs Ceplis, kurš no jebkuras situācijas gūst labumu un vienmēr tiek cauri sveikā. ""Ceplī" darbojas virkne personāžu, kuri iekapsulēti viņiem vien saprotamā vērtību un kritēriju sistēmā," saka Juris Rijnieks. "Tas, protams, viņiem neliedz risināt valstiskus jautājumus visas pasaules vērtību kontekstā…"
Iestudējums iecerēts kā muzikāli satīriska komēdija. Komponists Juris Kulakovs, horeogrāfiju veidojis Alberts Kivlenieks. Cepļa lomā – Liepājas teātra premjers Edgars Pujāts, kuram šajā sakarā daudz atziņu.
– Uzzinot par iedalīto Cepļa lomu, vai jums, Edgar, nebija mazliet bail?
E. Pujāts: – Bail jau nu ne, bet pirmajā mirklī sajūtas – divējādas. Bija, kas vaicāja: tu pats jūties nobriedis Ceplim? Turklāt ļoti daudziem prātā palikusi leģendārā un spožā kinofilma "Ceplis".
– Un gluži vai neatkārtojamais Eduarda Pāvula titultēls! Tas tūlīt ataust acu priekšā visā krāšņajā diženumā, vien izdzirdot leģendārā kinodarba nosaukumu …
– Tur jau tā lieta. Man pašam vēl puikas gados redzētā filma ļoti iespiedusies atmiņā. Lieliskais Eidis! Likās, to nevienam nekad nesasniegt, lai gan mēģinājumi bijuši… Bet mūsu izrāde iet pa citu ceļu. Tāpat kā filma, kurā izmantota varbūt viena trešā daļa no Rozīša darba satura, arī izrāde ar būtībā izceltu romāna vienu – sociāli ekonomisko – šķautni ir patstāvīgs mākslas darbs. No šā romāna droši vien varētu izvērst garumgaru seriālu, kas būtu brīnišķīgi, interesanti, pamācoši, bet skatuves darbs ir koncentrētāks.
Mūsu laikos un saskaņā ar izrādes ieceri Ceplim nav vecuma. Viņš varētu būt arī kāds sešpadsmitgadīgs censonis ar lieliem mērķiem. Vidusskolā šā romāna saturu apgūstot, daudzus personāžu rīcības vadmotīvus un izrunātās frāzes īsti nesapratu. Tagad pārlasot, šķiet – lai cik īpatnēji tas izklausītos – notikumi un raksturi atbilst mūsdienās redzamajam viens pret vienu! Jau Rozīša aprakstīto uzvārdi vien ir ko vērts – Zutis, Ūdris, Bebrs,
Sesks, Briedis… Vesela zooloģiskā dārza kompānija. Patlaban nevaru nosaukt nevienu citu latviešu klasiķa darbu ar tik mūsdienīgi precīzu trāpīgumu. Kā saka režisors Juris Rijnieks – neko nepadarīsi, ja mūslaiku sociāli ekonomiskās un politiskās virsbūves varoņi paši, gribot to vai ne, iemiesojuši sevi tādos tēlos, kādus mēs viņus redzam.
– Runājat par tēliem, bet sauklis "kurš gan cits?" asociējas ar ļoti konkrētu politiķi, kuru nu jau divas sezonas skrubinājuši arī Žurkas Kornēlijas zobiņi. Nav par daudz goda?
– Mēs netaisām parodijas par šleseriem, seskiem, ūdriem, lembergiem… Varbūt lomai dzīvē politiķos varu nolūkot kādas nianses, taču tas nenozīmē, ka sākšu parodēt konkrēti Šleseru vai Šķēli. Nedomājam izrādē moralizēt, kādam kaut ko pārmest vai uzmest. Starp citu, ar cilvēkiem apnikušajiem saukļiem un klišejisko uzvedību plaši tiražētie politiķi, Šleseru un citus mūsu valstsvīrus ieskaitot, principā vērtējami pozitīvi. Jau tāpēc vien, ka nebaidās būt sabiedrības "peramie bērni". Un, godīgi runājot, kā cilvēkus viņus faktiski nepazīstam. Būtībā pazīstam tikai attēlus. Vai zinām, ko šie cilvēki savu pienākumu ietvaros izcieš un kas viņos kā personībās slēpjas aiz tās ārējās fasādes, ko radījuši masu mediji un televīzijas ekrānos pieprasītās "runājošās galvas"?... Mani kā aktieri vispirms saista cilvēks, viņa personība – interesē, kur slēpjas tāda mēroga personības kā Ceplis vājās vietas.
– Un kur, jūsuprāt, tās atrodas?
– Lasot romānu, sapratu: man ar šo izrādes varoni ir daudz kopīgu īpašību. Varbūt neatklāšu, publiski tas nebūtu īsti lāgā… Pateikšu, ko Cepļa rīcībā nesaprotu. Ja es, Pujāts, dzīvē gribētu ko sasniegt, arī liela mērķa dēļ tomēr nespētu kāpt citiem uz pleciem un iet pāri līķiem, sitot sev pie krūtīm: es, Ceplis! Pat tad, ja būtu iedzīts stūrī. Šajā ziņā mēs kaut kā esam nesaderīgi. Iespējams, tas ir labi, varbūt slikti. To es nezinu (iesmejas).
Bet vājo vietu Ceplim ir ļoti daudz. Dziļākajā būtībā mēs katrs taču mīlam un ciešam, katrs kaut ko dodam un saņemam vai nesaņemam pretī… Viss ar mums notikušais ne tikai stiprina garu, bet veicina arī kādu iekšēju trūdēšanu, un tā nav atkarīga tikai no ārējiem apstākļiem. Vēlos parādīt starp morāli, mīlestību un naudu pastāvošo robežu un akcentēt brīdi, kurā cilvēka iekšējais kodols sabrūk, jo nauda kļūst svarīgāka par visu pasaulē. Kas tad notiek?...
– Jurim Rijniekam kādā sarunā esot atklāts – liela daļa Latvijas uzņēmēju Pāvila Rozīša romānu "Ceplis" min kā savu mīļāko literāro darbu. Arī tas bijis viens no iemesliem, kāpēc režisors vēlreiz to pārlasījis. Taču nav noslēpums, ka mēs visi gribam dzīvot pārticīgi. Bet tikko kāds latvietis kļūst par turīgu uzņēmēju vai iet politikā, mēs viņu izsmejam… Vai nav dīvaini?
– Uz to pusi jau ir. Taču medaļai ir arī otra puse. Kad Ceplis nāk ar savu ideju, viss ir skaisti – būs darbs, eksports, nauda! Lieliski. Taču mūsdienās izplatīta nelaime: tādi kā Ceplis ienesīgos robiņos vispirms grib iekārtot radus, draugus, paziņas, apmierināt savas vēlmes, bieži vien ambiciozas un alkatīgas… Nekas cits šiem cepļiem nerūp. Viņiem visu vajag šeit un tūlīt. Tur ir tie baigie mēsli. Un, kad viens no bara paklūp, tad pārējie kāpj cits citam uz mugurām, tad zeļ skaudība un nenovīdība. Tā vietā, lai padotu roku, nogrūdīs sāncensi pa trepēm lejā, lai pats saglabātu veselu ādu. Mums, latviešiem, nez kādēļ gribas otram to beņķīti no kājapakšas pasist laukā. No turienes arī bēda, ka nauda pāri visam un visa valsts kļūst par vienu vienīgu veikalu.
Man ir gadījies vadīt vakarus arī prominentām personām. No redzētā ir daudz ko pasmelties. Dažs bagātnieks izturas kā pasaules naba un no sava naudas kalna augstumiem uzlūko tevi kā pēdējo niecību: es duci tādu aktierīšu varu nopirkt ar visām parpalām!... Diemžēl tā ir augstprātīga dižošanās. Nu, un kas, ja viņam pieder četrstāvu nams, bet man varbūt niecīga mājele? Cilvēka pašcieņai un vērtībai ar to nav nekāda sakara.
Man nepatīk visu laiku piesaukt pazīstamus cilvēkus, tāpēc, līdzībās runājot, nevajag katru mūri uzlūkot kā nemūžam nesadrupināmu klinti. Muļķības! Savulaik pirmajā brīvvalstī cepļi bija ienesīgs būvmateriālu rūpals. Tagad visa Latvija vārās kā tāds sakarsēts ceplis. Viss var notikt!... Tad nu izrādē mēs iemetam cilvēku kā māla piku krāsnī, lai izņemtu skaistu ķieģeli. Vai tāpēc nav vērts sakurināt to cepli īsti karstu?
– Ko jums pašam nozīmē nauda?
– Lai cik tas dīvaini izklausītos, man ir iegādāts piecdesmit gadus vecs īpašums ar nelielu namiņu pie jūras. Un kredīts kā daudziem no mums. Nauda mani interesē tiktāl, lai pēc desmit gadiem es savos piecdesmit varētu sēdēt dārzā, nebaidoties no kreditoriem. Runājot par naudu – esmu pieķēris sevi, ka pašam reizēm grūti novērtēt savu darbu. Kad uzaicina vadīt kādu sarīkojumu un vaicā – cik tas maksās? – minstinos nosaukt ciparu. Piederu pie tiem latviešiem, kam skaidra valoda šajā dzīves šķietami tik praktiskajā daļā īsti nesokas. Nez, kāpēc tā.
– Režisors Juris Rijnieks uzskata, ka Berta ir visnotaļ daudznozīmīgs vārds. Tāpēc Cepļa laulātā draudzene izrādē pakļauta pamatīgai lupai.
– Nu ja, zinām jau, ko tautā sauca par melnajām bertām. Cietumvāģus vai tos, ar ko līķus ved uz kapiem. Berta ir tas sievietes tips, kurš citu ausīm nedzirdami, bet smalki un pamazām vien zāģē savu vīru un viņa dzīvi. Un varbūt arī Berta ir viens no iemesliem, kādēļ Ceplis ir tāds, kāds viņš ir.
– Man gan tikpat būtiska Bertas raksturā šķiet spēja kļūt vīra atbalstam, stiprajam plecam. Cik filmas "Ceplis" finālā Helgas Dancbergas atveidotās Bertas skatiens ir daudznozīmīgi uzmundrinošs, kad viņa vīram saka: tu biji varens un būsi! Vai arī aktierim, teātra premjeram blakus vajadzīga tāda pašapziņu ceļoša sieviete?
– Bet, protams!
– Vai ir?...
– Tā nu sanācis, ka kopš "Cepļa" iestudēšanas laika man jāsaka – bija. Ar dzīvesbiedri ejam katrs savu ceļu. Tagad atbalstu sniedz mani kolēģi un abi dēli.
– Zinu, ka brīvajā laikā šad tad gleznojat. Kādās krāsās taptu "Ceplis"?
– Visklasiskākajās. Melnbaltās!
***
Radošā biogrāfija
Edgars Pujāts
Dzimis 1971. gadā.
No 1993. gada Liepājas teātra aktieris. Spēlējis arī Rīgā un Valmierā.
Spilgtākās lomas:
Robers Hanana – G. Grekova "Hanana",Jāzeps Podsekals – "Beigta balle" (pēc N. Erdmana lugas "Pašnāvnieks"),Straujups – J. Lūsēna, P. Brūvera "Agrā rūsa",Dūdars, Aleksis – R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos",Kaķītis Miltu melderis – I. Zanderes "Kaķīša dzirnavas",Blēzs – K. Manjē "Blēzs",Pērs Gints – H. Ibsena "Pērs Gints",Lilioms, Fičūrs – F. Molnāra "Lilioms",Rūdis – R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos".
