Saruna ar dramaturģi Māru Zālīti lugas "Lācis" pirmizrādes priekšvakarā Nacionālajā teātrī
Tieši pēc nedēļas 14. novembrī Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Māras Zālītes luga "Lācis". Tā balstīta uz patiesiem vēsturiskiem notikumiem. Darbība notiek no 1939. gada līdz 1949. gada jūnijam.
Vilis Lācis, rakstnieks, vēlāk LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs. Emīlija Benjamiņa, Latvijas preses karaliene, un viņas dzīvesbiedrs Antons Benjamiņš. Vikentijs Latkovskis, V. Lāča vietnieks 1940. gadā, PSRS izlūkdienesta aģents kopš 1921. gada. Ivans Čičajevs, PSRS vēstniecības Latvijā pirmais sekretārs no 1938. līdz 1940. gadam. Tā saucamā Lāča mednieku grupa, Ome u. c. – personas, kas darbojas lugā.
***
Moto 1. "Oskara stiprais raksturs, fiziskā izturība, morālā cildenība, neizsmeļamā dvēseles spēku pārbagātība un nesavtīgā, pašaizliedzīgā kalpošana darba cilvēku interesēm – tās taču ir paša Viļa Lāča īpašības. Tāpēc Oskars Kļava un Vilis Lācis nav šķirami, nav atdalāmi viens no otra."
B. Gudriķe. Ievads grāmatai "Atmiņas par Vili Lāci". R. "Liesma", 1975.
***
Moto 2. "Ja tu neraudāsi, tad akmeņi raudās." Ome
***
– Finks, Kaupēns, Indriķis – jūsu daiļradē. Citiem – Benjamiņa, Klāvs Elsbergs, Vadonis jeb Kārlis Ulmanis. Nu – Vilis Lācis. Tik blīva pievēršanās latviešu vēsturē nozīmīgām personībām patlaban, jūsuprāt, ir nejaušība, sakritība vai laika diktēta likumsakarība?
– Sagadīšanās tā noteikti nav. Laiks prasa runāt par mums kā nācijai eksistenciāli svarīgiem jautājumiem. Nepieciešama pašanalīze.
– Kādēļ Vilis Lācis un tieši tagad?
– Lācis manās darāmajās domās ir diezgan sen. Viņa personība mani interesē gan no vēsturiskās izziņas, gan psiholoģijas viedokļa un arīdzan kā liels brīdinājums.
– No kā?
– Ja vēsturi neizzina līdz galam, tā mēdz atkārtoties. Ir analizētas daudzas vēsturiskas personības, bet Vilis Lācis līdz šim no vētīšanas izsprucis. Pirmo reizi par viņa lomu Latvijas vēsturē mūsdienām atbilstošā un intelektuāli cienīgā līmenī tika runāts Lāča simtgadei veltītā konferencē pirms vairākiem gadiem. Kādēļ Lācim iets apkārt kā karstai putrai? Un atbilde ir – pieskaroties Lācim, sāpīgi jāsaduras ar pašu latviešu kolaboracionismu. To nevienam negribas. Smaga, skumja, traģiska tēma. Labāk izvairīties. Esam runājuši par okupāciju, cik no tās cietuši, par sekām, ko jūtam joprojām, bet dziļi zemapziņā esam paslēpuši pašu latviešu līdzdarbību un līdzvainību. Zemapziņa, it īpaši kolektīvā, vēlas izstumt no sevis nepatīkamo. Tomēr dziļi iekšā tas trūd, un tas ir ļoti neveselīgi. Šīs tēmas noklusēšanai bijuši arī objektīvi apstākļi.
Kad Norvēģijā beidzās vācu okupācija, tauta tiesāja savus kolaborantus. Neraugoties uz to, ka Knuts Hamsuns bija nācijas lepnums, visā pasaulē pazīstams rakstnieks, norvēģi viņu tiesāja. Neņemot vērā ne cienījamos gadus, ne milzīgo ietekmi pasaulē, Hamsunam piesprieda cietumsodu un mantas konfiskāciju. Ne talantīga rakstnieka slava, ne Nobela prēmija neattaisnoja to, ka rakstnieks bija nostājies pret tautas interesēm. Bet Lācis savā kolaboracionismā gāja daudz tālāk, izdarīja nesalīdzināmi lielākus noziegumus. Atšķirībā no Hamsuna, kurš nevienu nav aizsūtījis nāvē – viņš vienkārši simpatizēja Hitlera pārcilvēka ideoloģijai, tā likās pievilcīga viņa izpratnē –, Lāča pakalpīgās rīcības dēļ Sibīrijā gāja bojā tūkstošiem nevainīgu dvēseļu.
Ja pēc kara būtu atjaunojusies Latvijas Republika, tādi jēdzieni kā uzticība valstij un arī nodevība pret valsti tiktu aktualizēti un izvērtēti. Taču atšķirībā no Norvēģijas Latvijā pēc Otrā pasaules kara okupācija turpinājās un nekāda pagātnes vētīšana, katra cilvēka rīcības un atbildības analīze nevarēja notikt un nenotika. Tāpēc mēs tikai tagad sešdesmit piecus gadus pēc Otrā pasaules kara esam tajā situācijā, kur norvēģi bija jau pēc 1945. gada 8. maija. Mūsu apziņā joprojām ir tādi džungļi, kuriem neesam cauri izlauzušies. Domāju, tas ir ļoti kaitējis mūsu vērtību izpratnei. Vilis Lācis ir kā atslēgas figūra sarunas iesākumam par to, cik paši esam ietekmējuši savu likteni, palīdzot okupācijai īstenoties.
– Lugas nosaukums ir nevis "Vilis Lācis" bet – "Lācis". Tajā laikam meklējama vēl kāda slēdzene uz līdz šim neatvērtām durvīm?
– Mitoloģijā lācis simbolizē dvēseles tumšo daļu, kas potenciāli mīt katrā cilvēkā, un noteiktos apstākļos tas lācis ierūcas, sit ar ķepu. Vēl ir lācis kā rotaļlietiņa, spēļu lācītis un jēdziens krievu lācis… Bet mans nolūks ir ne vien aicināt – mīļie latvieši, paskatīsimies, kā uzvedāmies toreiz –, bet rosināt domāt, kā rīkojamies patlaban, kā aizstāvam savas valsts vērtības un nācijas intereses, kādi lāči šodien lodā starp stropiem mūsu dravās. Diemžēl nevar neredzēt paralēles ar 1940. gadu.
– ?
– Kaut kādi slepenībā slēgti līgumi, atsevišķi valstsvīri dodas uz Maskavu nezin kā interesēs, nezin ko sarunāt… Kurš gan to nesaprot – Krievija mēģina atjaunot savu ietekmi šajā reģionā un Latvija kā vājākais punkts izjūt vislielāko spiedienu un centienus reintegrēt Latviju bijušajā PSRS telpā. Un netrūkst arī to, kuri patlaban šim procesam kalpo. Tā lāča lieta joprojām dzīva.
– Jūsu lugā arī ļoti neviennozīmīgi vērtētais Augusts Kirhenšteins lūdz Vili Lāci paglābt Emīliju Benjamiņu. Epizode balstīta uz dokumentālu liecību vai tā ir autores fantāzija? Droši vien tāpat kā man, izlasot lugu, ar vēsturi saistīti jautājumi radīsies arī izrādes skatītājiem.
– Minētās epizodes pamatā nav ne dokuments, ne arī fantāzija, bet laikabiedru atmiņas, nostāsti, varbūt leģenda. Ceru, skatītāji sapratīs, ka skatās lugas uzvedumu, nevis atnākuši uz vēsturnieka priekšlasījumu.
– Kaut arī esat radījusi literāru, Zālītei raksturīgi metaforās runājošu un nevis zinātnisku darbu, lugas beigās uzrādīto avotu, atsauču un pētījumu saraksts gandrīz tikpat garš kā lugas teksts.
– Jā, esmu balstījusies uz visai plašu faktu bāzi. Ne tikai tādēļ, lai aizsargātos no iespējamiem pārmetumiem, bet pirmkārt, lai pati būtu droša par uzrakstīto un sacīto. Smēlos jaunākajos pētījumos – Valsts vēstures arhīva publikācijās, Vēstures komisijas rakstos, Okupācijas muzeja arhīvā, vēsturiskos izdevumos kā, piemēram, Heinriha Stroda grāmatās, kur publicēti agrāk slepeni dokumenti. Izlasīju Tālivalža Vilciņa "Skolu jaunatne nacionālā cīņā". Blakus visdažādākās laikabiedru atmiņas. Bet ir arī dažas tīri literāras līnijas.
– Pazīstu sievieti, kura tika pie Viļa Lāča uz pieņemšanu un lūdza par savu izsūtīto tēvu, taču lielais vīrs skatījies grīdā. Pēc daudziem gadiem viņa man teica: es Lācim piedodu viena vienīga "Vanadziņa" dēļ. Vai jūs kā Latvijas pilsone, rakstniece, cilvēks Vilim Lācim piedodat?
– Nē. Manai attieksmei varbūt ir pastiprinoši iemesli: pati esmu Sibīrijā dzimusi. Taču personiskais nav izšķirošais.
Reiz, kad strādāju bibliotēkā, kāda cienījama kundze ierunājās: o, jūs par Vili Lāci rakstāt! "Vai!" viņa sacīja. "Cik brīnišķīgi, mēs ļoti mīlam viņu, bērniem tik ļoti patīk Lāča darbi, visi raudam, lasot "Vanadziņu"…" Bet kā ar politisko kontekstu? – jautāju. "Par to mēs nekā nemācāmies," viņa, jautājuma pārsteigta, samulsa, "Par to mūsu mācību grāmatās nekas nav rakstīts."
Man gribējās teikt, ka varbūt vairāk būtu jāraud par tiem desmitiem tūkstošu cilvēku, arī bērnu, ko "Vanadziņa" autors Vilis Lācis aizsūtīja nāvē. Protams, sagaidu pēc izrādes arī agresīvu reakciju, jo Lācis daudzus padomju gadus bija nacionālais lepnums. Lai uz kuru padomju republiku aizbrauktu, tūlīt – o, Viļis Lacis! Bet Anglijā un Francijā neviens neko tamlīdzīgu neteiks.
Manās rokās nesen nonāca relikvija – ielūgums. Tā jocīgi kļuva. Kā vēsta ielūgums, 1949. gada 27. martā pusastoņos vakarā Drāmas teātrī notika LPSR Tautas rakstnieka Viļa Lāča lugas "Zvejnieka dēls" pirmizrāde. Divas dienas pēc 25. marta deportācijām. Gan lugas autors, gan publika zālē uzvedusies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Cēlās kājās, aplaudēja, sveica ziediem lugas autoru.
– Izklausās baisi.
– Tas patiešām ir baisi. Tāpat kā tas, ka 1941. gada 15. jūnijā, dienu pēc izsūtīšanas, notika Padomju Latvijas Rakstnieku savienības kongress, kurā Vilis Lācis uzstājās ar runu, ne ar zilbi nepieminēdams iepriekšējās nakts notikumus.
– Kādi gļēvuļi izrādās latvieši…
– Nē, tā ir tikai viena puse. Lugā darbojas "Lāča mednieku" grupa, kura veica vismaz divus atentātus pret Vili Lāci kā pret tautas nodevēju. Šai grupai ir reāli prototipi – šie "Lāča mednieki" patiešām bija trīs brāļi, un starp viņiem patiešām bija sieviete, saistībā ar kuru vijas kā mīlestības, tā nodevības tēma.
Pirmo reizi par vienu no "Lāča medniekiem" – Tālrītu Krastiņu – izlasīju "Rīgas Laikā". Izklausījās neticami. Atradu arī citas liecības – atmiņu krājumā "Uz ežiņas galvu liku", arī Dzintras Gekas "Sibīrijas bērnos". Daudzi teksti viņu mutēs nāk no nacionālo partizānu stāstiem. Lugas finālā ir autentiska vēstule no Sibīrijas. Piecdesmit gadus padomju ideoloģija bija potējusi, ka pēc kara mežos slapstījās nelietīgi bandīti, kas pretojās labajai padomju varai. Šie stereotipi diemžēl dzīvo joprojām. Man nav radies iespaids, ka pa šiem divdesmit neatkarības gadiem mēs kā tauta būtu pa īstam apguvuši savu vēsturi, nevis joprojām pakļāvīgi sekojuši iekarotāju versijām, kas figurē, jau sākot ar septiņsimt verdzības gadu mitoloģiju un kaitē mūsu mentalitātei līdz pat šodienai.
Maskava veiksmīgi uzturējusi melīgo leģendu par latviešu jūsmīgi uzņemtiem krievu tankiem un brīvprātīgo iesaistīšanos kolhozu veidošanā. Patiesībā labi organizēta pretošanās jeb nacionālo partizānu kustība sākās jau dažus mēnešus pēc 1940. gada 17. jūnija. Tās sācēji bija jaunatne, kā jau brīvajā Latvijā augusi un skolojusies vispatriotiskāk noskaņotā sabiedrības daļa. Atšķirībā no mūsdienām.
Cīņa ilga līdz pat piecdesmito gadu beigām, deviņpadsmit gadu garumā, prasīja daudz upuru. Tas bija īsts karš. Eiropa būtībā nepazīst tik neatlaidīgu pretošanos gandrīz bezcerīgos apstākļos pret tik milzīgu pārspēku. Tik varonīga bija mūsu tauta. 1949. gada 25. marta izsūtīto vidū deviņdesmit astoņi procenti bija latvieši, pārsvarā sievietes, sirmgalvji, bērni. Līdz ar kolektivizāciju šim neģēlīgajam aktam bija vēl viens mērķis – salauzt pretošanās kustības mugurkaulu, sagraut morāli latviešu vīrus mežos.
Parakstot dokumentu par izsūtīšanu, manā lugā Vilis Lācis sasvārstās. Un es pieņemu, ka viņš varēja jautāt – vai tiešām padomju varai jācīnās ar sievietēm, bērniem, sirmgalvjiem? Viņam atbild – jā, mēs viņus kvalificējam kā atbalsta bāzi.
– Bet varbūt Lāci kā svārstīgu un svārstāmu rotaļu lācīti var uzskatīt ne vien par vainīgo, bet arī upuri?
– Ja Lāci sauksim par upuri, tad kā lai saucam tos, kuri pēc viņa pavēles tika nolemti iznīcībai? Lācim bija izvēle, viņa represētajiem cilvēkiem tās nebija. Protams, visam pāri gūlās totalitārais krievu lācis Maskavā. Un tomēr – bez sabiedrotajiem ļaunums nevar īstenoties. Tā ir bijis, un tā ir.
