Nesen atslepenotie dokumenti ASV un Krievijas arhīvos liecina, ka padomijas darba nometnēs bijuši ieslodzīti arī simtiem ārzemnieku, tajā skaitā amerikāņu, par kuriem ASV valdība nav interesējusies, uzskatot viņus par "komunistu atbalstītājiem, kas paši izvēlējušies saistīt savu likteni ar padomju sistēmu". Par šo kaunpilno ASV vēstures lappusi stāsta nesen iznākusī grāmata "Pamestie: amerikāņu traģēdija Staļina Krievijā".
Vajāšanas mānija un izrādīšanās tieksme bija raksturīgas padomju sistēmas iezīmes, kas nav svešas arī Putina Krievijai. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā, kad pasaulē plosījās ekonomiskā krīze, Padomju Savienība par katru cenu vēlējās pierādīt savu pārākumu pār depresijas pārņemto Ameriku, uzaicinot simtiem amerikāņu strādnieku sākt jaunu dzīvi "darbaļaužu paradīzē". Cik amerikāņu ļāvās staļinisko sirēnu vilinājumam un devās uz Krieviju, nav precīzi zināms, jo gandrīz visi gāja bojā gulaga nometnēs un tika apbedīti masu kapos.
Tūlīt pēc ierašanās padomijas ideologi viņus slavēja kā "gaidītus bēgļus no kapitālisma šausmām", bet saimnieciskie darbinieki neoficiāli atzina, ka daudzi no amerikāņu imigrantiem ir prasmīgi speciālisti. Taču jau kopš 1935. gada iebraucēji no ASV tika pasludināti par "tautas ienaidniekiem, imperiālisma aģentiem un spiegiem". Tikai nedaudzi, piemēram, afroamerikāņu izcelsmes dziedātājs Pols Rob-sons, tika paciesti kā ieguvums propagandas karā. Pārējie nonāca darba nometnēs, kur vergu darbs, bads, sals un spīdzināšana noveda viņus kapā līdz ar miljoniem citu Staļina režīma upuru.
Gulaga nometņu briesmām vajadzētu būt tikpat labi zināmām kā nacistu koncentrācijas nometņu šausmām, taču tā nav, atzīst Rietumu vēsturnieki. Liela daļa Rietumu politiķu likās neredzam Staļina režīma brutalitāti, it īpaši pēc padomijas iesaistīšanās karā antihitleriskajā koalīcijā.
Ārzemju vēsturnieki, analizējot grie-
ķu izcelsmes britu žurnālista Tima Kouliada grāmatu "Pamestie: amerikāņu traģēdija Staļina Krievijā", uzsver, ka tās īpašā vērtība ir amerikāņu politiķu un ierēdņu ārkārtīgi kūtrās uzvedības atainojums, uzzinot par savu tautiešu likteni padomijā. Jau pirms aresta vairākums amerikāņu imigrantu faktiski bija cietumnieki, jo varas iestādes bija atņēmušas viņiem ASV pases.
ASV diplomāti, vienīgie cilvēki, kas varētu palīdzēt, neuzskatīja, ka viņiem tas būtu jādara. Pēc diplomātu domām, visi amerikāņu ieceļotāji Krievijā simpatizēja komunistiem un bija saistījuši savu likteni ar padomisko sistēmu. Daļa imigrantu bija tādi, taču ne visi. Tomēr ASV diplomāti nepalīdzēja saviem izmisušajiem tautiešiem atgūt padomju ierēdņu atņemtās pases, pieprasot maksāt par jaunu pasi dolāros un izliekoties nezinām, ka par ārzemju valūtas turēšanu padomijā draud kriminālsods. Amerikāņiem atņemtās pases bija ieguvums čekai, kas tās izsniedza saviem aģentiem.
Autoru visvairāk pārsteidzis, ka no ASV puses nav atskanējis pat visvājākais protests. Amerikas vēstnieku miljonāru Džozefu Deivisu viņš raksturo kā "laisku, pļāpīgu un Staļinu mīlošu mākslas kolekcionāru". Kad kāds no viņa padotajiem bija nedroši ieminējies par kādu pazudušu amerikāni, vēstnieks steidzīgi atvainojās krieviem. Pat tad, kad tika arestēti Krievijā dzīvojošie un ASV vēstniecībā strādājošie amerikāņi, netika izteikts protests. Pieredzējušais ASV diplomāts Džordžs Kenans izprata notiekošo un uzrakstīja daiļrunīgu dienesta ziņojumu, taču nesekoja nekāda rīcība ne no vēstniecības, ne ASV Valsts departamenta puses.
Kritizējot diplomātus, grāmatas autors uzsver, ka Maskavā strādājošie ārzemju žurnālisti nebija labāki, izvairoties no Staļina režīma kritizēšanas, jo tas varēja draudēt ar akreditācijas atņemšanu un izraidīšanu. Daudzi žurnālisti nodevās uzdzīvei Metropoles viesnīcā, kuru pārraudzīja čeka. Padomju propagandas valgos bija nokļuvuši arī tādi pazīstami rakstnieki kā Džordžs Bernards Šovs un Romēns Rolāns. Ietekmīgā ASV laikraksta "The New York Times" Maskavas korespondents Volters Djuranti čekas uzsauktā konjaka skurbumā apdziedāja "sociālisma celtniecības jaukumus" padomijā.
Otrā pasaules kara sākums varēja kļūt par iespēju pieprasīt atskaiti Staļina režīmam. Sabiedroto spiediens panāca daļas arestēto poļu virsnieku, kas nebija nošauti Katiņā, un viņu ģimenes locekļu atgriešanos no Sibīrijas. Taču neviens nelikās zinis par gulagā ieslodzītajiem amerikāņiem, tajā skaitā ASV prezidents Franklins Rūzvelts un viņa padomnieki, kuri uzskatīja par labāku netraucēt "tēvoci Džo" ar šādiem niekiem. ASV viceprezidents Henrijs Voless pat esot apmeklējis kādu gulaga nometni Magadanā, nepamanot neko nelāgu.
Par vispretīgāko un tumšāko šo drūmo notikumu lappusi autors atzīst izturēšanos pret citu amerikāņu bēgļu vilni: amerikāņu kara gūstekņiem Vācijā, kuriem "palaimējās" tikt padomju karaspēka atbrīvotiem, pēc tam nokļūstot gulagā. No padomju nometnēm izkļuvušie amerikāņi un Rietumos nonākušie padomju disidenti ziņoja, ka nometnēs joprojām smok ASV pilsoņi, taču KGB arhīvi netika atklāti. Otrā pasaules kara gūstekņiem pievienojās amerikāņi, kurus saņēma gūstā Korejas kara laikā. Pat ASV Sarkanā Krusta organizācija atteicās izskatīt lūgumu iejaukties, paziņojot, ka amerikāņi, kas "izvietoti" gulaga nometnēs, kļūšot par "traucējumu, ja ne apgrūtinājumu".
Amerikā no gulaga nometnēm atgriezās tikai saujiņa izdzīvojušo, kuri pastāstīja par notikušo neticīgajai sabiedrībai. Kouliadis ASV arhīvos ir atradis skandalozus faktus par gulagā pamestajiem ASV pilsoņiem.
Taču Rietumu vēsturnieki šaubās, vai jebkad tiks atklāti čekas arhīvi par gulagā ieslodzītajiem ārzemniekiem. Krievijas vadoņa Vladimira Putina, bijušā čekista un "orgānu" priekšnieka, politika ir vērsta uz Staļina režīma noziegumu noklusēšanu, cerot, ka līdz ar noziegumu izdarītāju un viņu upuru nāvi šie notikumi aizies aizmirstībā.
Staļiniskās Krievijas šausmas jopro-
jām liekas neizprotamas daudziem ame-
rikāņiem, tajā skaitā pat tiem, kas profesionāli pētījuši padomijas vēsturi, atzīst Hārvarda universitātes vēstures profesors Ričards Paipss, kurš uzskata, ka šī grāmata atvērs viņiem acis.
***
Gadu desmitos un simtos
9. janvārī
• 1799. g. – Britu salās pirmo reizi ievieš ienākumu nodokli.
• 1839. g. – fiziķis Dominiks Fransuā Arago Parīzes zinātņu akadēmijas locekļus iepazīstina ar izgudrotāja Luī Žaka Dagera izgudroto metodi, kā iegūt nezūdošu attēlu. Šī ir fotogrāfijas dzimšanas
diena.
10. janvārī
• 1994. g. – Andreja Ruča vadītie zemessargi arestē divus krievu ģenerāļus.
• 1863. g. – Londonā atklāj pasaulē pirmo metro līniju.
• 1920. g. – tiek dibināta Nāciju līga.
11. janvārī
• 1909. g. – no Ņujorkas uz Filadelfiju startē pirmās sieviešu autosacīkstes.
• 1963. g. – Losandželosā atklāj pirmo diskotēku ar nosaukumu "Whisky-A-Go-Go".
12. janvārī
• 29. g. pr. Kr. – pēc Senāta lēmuma Romā jau piekto reizi tās vēsturē aizveras Jānusa tempļa durvis. Tā ir zīme par gandrīz simts gadus ilgušo pilsoņu karu beigām.
• 1932. g. – Hetija Karaueja no Arkanzasas kļūst par pirmo sievieti ASV Senātā.
• 1910. g. – divi ķīnieši kļūst par jaunākajiem vecākiem vēsturē: tēvam ir deviņi, bet mātei – astoņi gadi.
13. janvārī
• 1919. g. – lielinieki Rīgā dibina Padomju Latviju ar Pēteri Stučku priekšgalā.
• 1260. g. – Rīgas arhibīskapa padome un Livonijas ordenis vienojas par Zemgales sadali, šādi noslēdzot Latvijas teritorijas iekarošanu.
• 1917. g. – franču izlūkdienesta rokās Parīzē nonāk dejotāja Mata Hari.
• 1991. g. – asiņainie notikumi puča laikā Viļņā prasa 14 cilvēku dzīvību.
14. janvārī
• 27. g. pr. Kr. – Romas imperators Oktaviāns Augusts svinīgi paziņo par republikas atjaunošanu, pats kļūstot par tās pirmo pilsoni.
• 1119. g. – Svētā Ilarija dienā piedzimst leģendām vītais Templiešu ordenis.
15. janvārī
• 1535. g. – Anglijas karalis Henrijs VIII pasludina sevi par anglikāņu baznīcas galvu.
• 1955. g. – Ķīna sāk izstrādāt savu kodolieroču programmu.
16. janvārī
• 1920. g. – ASV stājas spēkā "sausais likums".
• 1979. g. – Irānas revolūcijas gaitā gāž šahu Mohammedu Rezu Pehlevi.
