Šovasar kinorežisores un fonda "Sibīrijas bērni" dibinātājas Dzintras Gekas vadībā pieci Sibīrijas bērni – Gunārs Toms, Ilmārs Knaģis, Jānis Lauva, Astrīda Ruško, Vija Ķērpe, Sibīrijā dzimušie Nadežda Āriņa, Jānis Stadja, Sibīrijas bērnu bērni, filmēšanas grupa, mācītājs Guntis Kalme un komponists Pēteris Vasks devās uz Sibīriju. Šā ceļojuma mērķis bija uzstādīt piemiņas plāksnes Latvijas bērniem un mātēm, kuri palika mūžīgajā sasalumā. Ceļotāji veica 2500 km pa Sibīriju ar automašīnām un 1300 km ar kuģi pa Jeņiseju. Un bezgalīgus attālumus atmiņās. Es, šo rindu autors Ilmārs Knaģis, no izsūtījuma Tālajos Ziemeļos dzimtenē atgriezos 1954. gadā.
Laila Anna Kaca
Tas bija visspilgtākais ceļojums manā dzīvē. Šķita, ka mēs katrs maināmies kā cilvēks un citādi attiecamies viens pret otru. Tas bija labākais veids, kā līdzsvarot šo emocionāli grūto braucienu.
Latvieši nekad nevarēs pārrakstīt vēsturi, lai lielā krievu tauta saprastu. Sāpe par to mums paliek, bet svarīgāk ir jautāt, ko ar šo sāpi iesākt!? Ko darīt tieši man un katram, kuram tas rūp? Kā pieminēt visus, kas aizgājuši? Vai ar pieminēšanu tādā izpildījumā kā līdz šim pietiek?
Astrīda Ruško
Šovasar Arhangeļskas rajonā Baškortostānas Republikā pirmo reizi notika Krievijā dzīvojošo latviešu sadziedāšanās svētki. Pārsteidza, ka pirms vairāk nekā simt gadiem Latviju pametušie latviešu pēcteči turpina svinēt Līgo vakaru, runāt latviešu valodā, lai gan nekad nav bijuši Latvijā.
Prieks par lietuviešiem, kuri katru gadu brauc uz piemiņas dienām Krievijā un godina savus nomocītos tautiešus. Apbrīnojami, ka viņi ir sākuši pārvest uz Lietuvu savu tuvinieku mirstīgās atliekas.
Kopš biju izsūtījumā Krievijā, ir pagājis laiks. Bet tāpat kā toreiz nav ceļu, nav sakaru un cilvēkiem lielās Jeņisejas krastos ir tikpat noslēgta un vienkārša dzīve.
Atrodoties Sibīrijā, nespēju pārstāt brīnīties, kā mūsu mammas varēja izdzīvot. Cilvēki bija pamesti, izmocīti, likteņa varā atstāti pacietīgi gaidām savu nāvi.
Liveta Sprūde
Neizsakāmi emocionāls bija aizlūgums pie Nadeždas Āriņas mātes kapa Igarkā, kad katram no brauciena dalībniekiem bija sāpju kamols kaklā un asaras acīs. Mācītājs Guntis Kalme teica: "Toreiz Nadeždas mammu apraka, tagad mēs viņu apglabājam." Tās uztvērām kā simboliskas bēres visām mātēm un vecmammām, visiem tuviniekiem, kuri bija jāgulda nesvētītā zemē. Vai kurus sniegā, salā un mūžīgajā sasalumā pat aprakt nevarēja cilvēka cieņai pienācīgi. Arī manu vecmāmiņu.
Gunārs Toms
Vēl līdz šai dienai neesmu atguvis dvēseles mieru pēc Sibīrijā redzētā un pārdzīvotā, gan tiekoties ar likteņbiedru Kārli Namnieku, gan veicot 120 kilometrus garo svētceļojumu no manas māmiņas Alvīnes Tomas apcietināšanas vietas Lielās Ketas sādžai līdz Jeņisejskas "varenās" čekas ēku pratināšanas telpai, nošaušanas pagrabam, cietuma kapsētai. Nespēju aizmirst vēl joprojām eksistējošā, ar dzeloņdrāšu žogu apvītā nāves cietuma apskati un visbeidzot – piemiņas plāksnes novietošanu muzejā.
Vija Ķerpe
Nespēju izdzēst no atmiņas pamesto kokzāģētavu Igarkā. Drāšu žogs ap to, pamestie dēļu krāvumi un Igarkas drūmais iespaids. Vēl aizvien redzamie sargtorņi, no kuriem uzraudzīja mūsu radiniekus, lai necilvēcīgos apstākļos viņiem liktu strādāt ar vislielāko atdevi. Uzreiz spilgtāk varu iztēloties, kā mana mamma strādā ar apledojušiem baļķiem. Bet tagad šie cilvēki ir miruši, šīs vietas ir pamestas, un viss joprojām paliek tāds pats kā pirms piecdesmit un vairāk gadiem – celts uz nepamatoti represēto kauliem.
Andrejs Muzikants
Dziļu ieskatu un paliekošu iespaidu deva pašu Sibīrijas bērnu stāsti – tajos ir skaidri redzama cilvēka gara uzvara pār ļaunumu.
Meklējām arī mūsu tautiešus. Izsūtīto bērni un mazbērni jau pārgājuši vietējā sabiedrībā. Vecā paaudze joprojām mēģina turēties. Tomēr ir latviskas saliņas. Maskavā, Latvijas vēstniecībā, mums stāstīja par gaidāmajiem latviešu dziesmu svētkiem Baškīrijā.
Jāņu dienā mūs lieliski uzņēma sādžā, kur vēl dzīvo Abrenes un Alūksnes apkārtnes ieceļotāju pēcteči. Kad kāpām autobusā, braši latgaliski skanēja vietējo sievu kvartets: "Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt..."
Utopiskā doma
Ja neskaita 1941. un 1949. gada ceļojumus konvoja pavadībā un vēlākos tūrisma pārgājienus pa Krieviju, vēl sešas reizes man ir nācies šķērsot Krievijas robežu, lai apsekotu vietas, kur liktenis bija lēmis tūkstošiem latviešu palikt uz mūžu. Liktenis? Visvieglāk ir vainot likteni... Kādreiz, ceļojot pa Sibīriju, spriedām – pensijā būs daudz laika, tad gan apmeklēsim visas latviešu izsūtījumu un apcietinājumu vietas. Viens no galvenajiem maršrutiem būtu Jeņisejas upes baseins. Krasnojarskā nofraktētu laivas un, peldot uz ziemeļiem, apsekotu vietas, kur tika izsēdināti latvieši. Tur mēs iekārtotu piemiņas zīmes. Šāds pasākums aizņemtu vairākas vasaras. Vietā, līdz kurai nokļūtu vienā vasarā, atstātu laivas, un nākamajā pavasarī turpinātu ceļojumu līdz pat Ledus okeānam. Spriedām, ka vajadzētu ceļot lielās grupās kopā ar mācītāju, iesaistot arī politiķus. Arī ārzemju politiķus, lai viņi redzētu un saprastu, kur viņu tēvu politika kādreiz noveda mūs un mūsu tēvus.
Nu tad – šovasar!
Braucot uz Maskavu, Krustpils stacijā mūsu ekspedīcijas dalībniekus sagaidīja manas dzimtās pilsētas Jēkabpils iedzīvotāji – jaunsargi ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un politiski represēto pulciņš. Dažas, bet ļoti emocionālas minūtes.
Maskavā mūs laipni uzņēma Latvijas vēstniecības darbinieki, baznīciņā mācītājs Guntis Kalme noturēja aizlūgumu par ceļojuma veiksmi. Kad "Aeroflote" mūs nogādāja Krasnojarskā, ar busiņiem pa Jeņisejas kreiso krastu devāmies 350 km ziemeļu virzienā uz Jeņisejskas pilsētu. Iegriezāmies Galaņino sādžā. Tur 1941. gadā Jeņisejas krastā no baržām tika izsēdināta liela grupa latviešu. Arī mūsu ekspedīcijas dalībnieks Gunārs Toms un viņa vienaudzis Kārlis Namnieks, kuru apciemojām sādžā Boļšaja Keķ. Pa ceļam mūsu mācītājs iesvētīja Gunāra Kļaviņa pagājušajā gadā mirušās sievas kapavietu. Pirms trim gadiem mēs apciemojām Kļaviņu pāri, bet šoreiz viņu mājas durvis bija aiznaglotas. Gunāra sieva – kapos, bet pats – veco ļaužu pansionātā. Svešā zemē, viens svešas tautas vidū!
Represiju vēsturē Jeņisejska ir iezīmīga kā nometināšanas vieta gan caru, gan padomju laikos. Jeņisejskas cietums esot bijis galvenā augstākā soda mēra izpildīšanas vieta plašā apkaimē. Tur 1941. gada decembrī nošāva mūsu ekspedīcijas dalībnieka Gunāra Toma māti. Jeņisejskā vēlējāmies uzstādīt pirmo piemiņas plāksni, veltītu izsūtījumā bojāgājušajām mātēm. Mūs laipni uzņēma pilsētas muzejā. Represiju tēma pašreiz Krievijā nav populāra. Tomēr mūs aizveda pat uz kādreizējo, tagad pussabrukušo čekas ēku, kuras pagrabos izpildīti nāvessodi. Ko Gunārs juta vietā, kur varbūt tika nošauta arī viņa māte? Ko jutu es, brienot pa Vjatlaga purviem un lipīgo glūdu – mana tēva pēdējo atdusas vietu?
Naktī ar pasažieru kuģi "Mihails Ļermontovs" turpinājām ceļu uz ziemeļiem – Igarku.
Jeņiseja
Jeņiseja – daudzu tautu likteņupe, arī latviešu, bet galvenokārt pašu krievu. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, kad Padomju Savienībā veica piespiedu kolektivizāciju, zemniekus masveidā deportēja uz mazapdzīvotām Krievijas impērijas nomalēm, galvenokārt – Tālajiem Ziemeļiem. Cilvēkus izsēdināja neapdzīvotās vietās lielo Sibīrijas upju, arī Jeņisejas un tās pieteku krastos. Deportācijas pieņēmās spēkā 30. gadu beigās, bet it īpaši, sākoties Otrajam pasaules karam. Intensīvi "tīrīja" brālīgo republiku iedzīvotājus un represēja minoritātes pašā Krievijā. Katru nekrievu uzskatīja par ienaidnieku. "Tautas ienaidniekus" transportēja uz ziemeļiem arī visus pēckara gadus. Viena no galvenajām nometināšanas vietām bija Igarkas pilsēta un tās apkārtne. Uz Igarku veda arī mūsu ceļš šogad – pilsētas 80. jubilejas gadā.
Igarka
Igarkā bija Ziemeļu industrializācijas sākotne. Šeit 1929. gadā neapdzīvotā, akmeņainā krastā izsēdināja pirmos celtnieku tūkstošus – "kulaku" ģimenes no Sibīrijas vidienes. Jau rudenī pirmā rūpnīca sāka ražot zāģmateriālus. Uz Igarku pludināja baļķus no Jeņisejas augšteces un pietekām – Angaras, Podkamennajas Tunguskas... Uz Igarku turpināja peldēt arī baržu karavānas ar "baltajiem vergiem", lai aizstātu tos, kuri jau bija atraduši pēdējo atdusas vietu mūžīgajā sasalumā. Puspilsēta ir uzcelta uz apbedījumiem. Krievu zemniekus aizstāja izsūtītie Krimas tatāri, čečeni, inguši, grieķi no Ziemeļkaukāza, vācieši no Pievolgas un Ļeņingradas, besarābi (moldāvi), kalmiki, tadžiki, somi un karēļi. Un latvieši. Pēc kara šo tautību "asorti" vēl papildināja ukraiņi un baltkrievi no kādreizējās Polijas teritorijas, vlasovieši, banderovieši. Un atkal latvieši – leģionāri, pretošanās kustības dalībnieki un Latvijas armijas virsnieki un instruktori pēc sodu izciešanas lēģeros. 1948. gadā uz Igarku atveda 5560 lietuviešus, 1949. gadā – vairākus simtus tā sauktos "otrreizējos" – dzīvi palikušos 1937./1938. gada Lielā terora upurus – krievus, bet galvenokārt ebrejus un arī bariņu latviešu jauniešu. Starp tiem biju arī es.
1949. gadā kokrūpniecība Igarkā palika otrajā plānā. Galveno vietu ieņēma "Ziemeļu pārvalde", būve nr. 503 (tautā saukta par piecsimti jautro).
Par šo dzelzceļu (Lielo Transpolāro maģistrāli) vēl aizvien sabiedrībai zināms ļoti maz. Bija iecerēts, ka sliežu ceļam jādublē Lielais Ziemeļu jūras ceļš, kas tajos laikos vēl bija nedrošs un darbojās neregulāri. Par šā plāna grandiozumu var pārliecināties, ielūkojoties kartē. Bet par tā idiotismu var spriest tie, kuriem nācies iepazīties ar šīm vietām un to laiku tehniku. Ar šīs maģistrāles būvi saistīti daudzu latviešu likteņi, un ne viena vien latvieša kauli guļ šā purvos nogrimušā dzelzceļa uzbērumā. "Mirušais ceļš" – ar tādu nosaukumu pamestā Lielā Transpolārā dzelzceļa maģistrāle ir iegājusi Krievijas dzelzceļu vēsturē.
1951. gadā Ziemeļu pārvalde no Igarkas pārcēlās 65 km uz dienvidiem, kur kreisajā Jeņisejas krastā tieši Polārajā lokā tika uzcelta jauna pilsēta – Jermakova. 1953. gada martā nomira Staļins, un viņa lolojums, viņa gulbja dziesma – dzelzceļa būve – tika iekonservēta (kas Padomju Savienībā nozīmēja – pamesta). 1988. gadā mūsu ceļojums pa Mirušo ceļu un Mirušo pilsētu Jermakovu atgādināja fantastu Strugacku stalkeru klejošanu pa citplanētiešu atstāto noslēpumaino zonu.
Šķiet, neviena deportētā tauta netika tā izmētāta Sibīrijas plašumos kā latvieši. Latviešu kauliņi guļ Jeņisejas, tās pieteku un ezeru krastos no Krasnojarskas līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam. Un reti kuram kapam ir krusts. Kādi krusti toreiz! Labi, ja mūžīgajā sasalumā mirušo izdevās iekalt pāris pēdu dziļumā. Un cik noslīka ezeros un pazuda bez vēsts tundrā! Godinot visus šajā reģionā bojā gājušos, mēs atvedām uz Igarku piemiņas plāksni. Tās atklāšanas un iesvētīšanas ceremonijā piedalījās arī Igarkas muzeja un citi kultūras un izglītības darbinieki. Tālajā, puspamestajā ziemeļu pilsētā skanēja "Dievs, svētī Latviju!".
Krasnojarska – Suhanoja
"Aeroflote" mūs vizināja atpakaļ uz dienvidiem – uz Krasnojarsku. Lidojām gar Jeņisejas labo krastu, no augšas ir labi redzams toreiz uzceltais Lielās Transpolārās maģistrāles posms no Igarkas līdz Jermakovai. Nu dzelzceļa trase ir nogrimusi atkusušajā mūžīgajā sasalumā. Mirušais ceļš, mirusī pilsēta Jermakova. Leģenda. Bet vēl daudziem, arī man – dzīves īstenība.
No Krasnojarskas lidostas ar busiņu taisnā ceļā devāmies 350 km austrumu virzienā uz Kansku – vecu Sibīrijas tirgoņu pilsētu, ar kuru saistās simtiem izsūtīto latviešu, arī manas atmiņas. No Kanskas ceļojām uz Abanu un Dolgij Most, kur arī savulaik cietuši daudzi latvieši. Abanas muzejā mūs uzņēma viemīlīgi. Piemiņas plāksni pagaidām novietojām telpā ar komunistisko atribūtiku – karogiem, plakātiem, fotogrāfijām un Ļeņina krūšutēlu. Sākumā tas šokēja. Bet, šķiet, pareizi vien būs – neprātīgo ideju autors un to upuri turpat līdzās. Dažus simtus kilometru uz ziemeļrietumiem no Kanskas arī bija daudzas latviešu izsūtījuma vietas. Tasejeva, kur dažus gadus atrados arī es, Dzeržinska, kur bērnību pavadīja mūsu ceļabiedrs Jānis Lauva. Imbežas sādžā mūs jau gaidīja veci paziņas – Sibīrijā palikušie 1941. gadā izsūtītie latvieši. Bija Jāņu diena ar priecīgu sagaidīšanu un pavadīšanu.
Un tad apmeklējām Suhanojas sādžu, kur puse iedzīvotāju bijuši latvieši, un arī visi krievi runājuši latviski. Aizkustinoši bija dzirdēt astoņdesmitgadīgās sieviņas runājam skaidrā latviešu valodā ar nelielu Tālavas, Alūksnes pieskaņu. Viņu senči Sibīrijā ieceļojuši 19. gadsimtā. Pirms dažiem gadiem šeit atvērta baznīciņa, kurā dievkalpojumu šoreiz noturēja mūsu mācītājs Guntis Kalme kopā ar vietējo mācītāju. Mūs pavadīja ar līgo dziesmām un asarām.
Un tad bija atvadu vakars kalnos, slaveno Krasnojarskas Stabu rajonā, kur latviešu meitenes, izsūtīto jaunākā paaudze, uzcēlušas vasarnīcas.
Mēs atgriezāmies Rīgā ar izpildīta pienākuma apziņu. Pienākuma pret tiem, kuri krita par upuri svešām varām un svešām idejām. Vienkārši tādēļ, ka tā vēsturiski bija sanācis. Vainīgo nav.
