Tēlnieka Kārļa Jansona darinātais piemineklis prezidentam J. Čakstem II Meža kapos tika atklāts 1935. gadā. Tā pamatkonstrukcijām izmantoja granītu no Daugavgrīvas cietokšņa bastioniem, bet granītu plastiskajām figūrām veda no tām pašām akmeņlauztuvēm Somijā, no kurienes ņemts materiāls arī Brīvības piemineklim.
Padomju gados J. Čakstes pieminekļa loma latviešu apziņā zināmā mērā bija pat vēl lielāka nekā Brīvības monumentam, jo okupācijas apstākļos nolikt ziedus vai svecīti pie Brīvības pieminekļa nozīmēja gandrīz garantētu tikšanos ar Valsts drošības komitejas (VDK) aģentiem. "Pie Čakstes" situācija tomēr bija cita. Kapos čekisti nebija tik uzcītīgi un patiesībā arī nespēja cīnīties pret masveidīgu cieņas izrādīšanu Latvijas valstiskuma idejas simbolam. LPSR VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers 1962. gada 22. jūnijā Latvijas kompartijas centrālkomitejai ierosināja vispār aizliegt kapu svētkus, jo tos izmantojot "buržuāziskie nacionālisti". Sešdesmito gadu beigu VDK šefs Longins Avdjukēvičs 1967. gada 2. decembrī republikas vadītājam Augustam Vosam ziņoja, ka Mirušo piemiņas dienā 28. novembrī Rīgas Meža kapus apmeklējuši aptuveni 70 tūkstoši cilvēku, kas likuši svecītes pie Mātes tēla Brāļu kapos, pie J. Čakstes, ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica un ģenerāļa Jāņa Baloža apbedīšanas vietām un "Baltajiem krustiem": "Norādītajās vietās apmeklētāji demonstratīvi iededzināja simtiem svecīšu un nolika ziedus, virknē gadījumu sarkanbaltsarkanā krāsu sakārtojumā – buržuāziskās Latvijas bijušā karoga krāsās. (..) Vēl pēc 24.00 tur turpināja ierasties studentu un jauniešu grupas, kuras no jauna aizdedzināja jau nodzisušās sveces pie Mātes tēla un uz buržuāziskās Latvijas darbinieku kapiem."
Svecīšu likšana pie J. Čakstes bija politiska demonstrācija, taču aizliegt kapu svētkus vara neuzdrošinājās. Tika izvēlētas rafinētākas metodes: J. Čakstes atdusas vietai priekšā aizstādīja kokus un vēl alejas galā uzslēja pamatīgu pieminekli Vilim Lācim, lai "nelabo" vietu padarītu pēc iespējas neievērojamāku. Parādījās arī miliču sargbūda ar prožektoru, kuru vakaros ieslēdza ikreiz, kad kāds "aizdomīgais" tuvojās monumentam.
2008. gada 14. novembrī, atklājot jau restaurēto Latvijas pirmā prezidenta pieminekli, Valsts prezidents Valdis Zatlers uzsvēra: "Piemineklis bija tik spēcīgs, ka neviens to nevarēja aizsegt. Okupācijas vara centās noslēpt tautas simbolu, bet mēs riskējām, nācām un likām svecītes.".
