Tieši pirms piecdesmit gadiem Maskavā svinīgi apbalvoja darba varoņus, kas bija divkārt piepildījuši graudu piegāžu plānus neskarto zemju apgabalos. Labības sēšana neapgūtajās Kazahstānas stepēs ir skaļākais un slavenākais no 50. gadu saimnieciskajiem pasākumiem, kas it labi palicis daudzu vecākās un vidējās paaudzes lasītāju atmiņās. "Mājas Viesis" šoreiz atskatīsies uz šo kampaņu un tās negaidītajiem un nezināmajiem politiskajiem rezultātiem.
Vislielākie noslēpumi parasti meklējami tur, kur nekā slepena šķietami nevarētu būt. Neskarto zemju apgūšanas epopeju šodien uzskata par tik maznozīmīgu padomju valsts vēstures notikumu, ka presē un memuāros parasti tai velta tikai dažas rindiņas. Dažādi autori viens pēc otra atkārto, ka negudrais Hruščovs nevis attīstīja lauksaimniecību Krievijā, bet pēkšņi izlēma ieguldīt milzu līdzekļus nomaļos Kazahstānas apgabalos, lai pārvērstu tos par PSRS maizes klēti. Nākamie neskarto zemju apguvēji devušies uz turieni brīvprātīgi un, lai arī sākotnēji pārcietuši zināmas grūtības, spējuši pārdzīvot tās bez īpašām problēmām un veiksmīgi iekārtojuši sev jaunas dzīvesvietas. Galu galā ticis izveidots attīstīts lauksaimnieciskās ražošanas novads, kas kļuvis par vienu no padomju graudkopības balstiem. Šis neizteiksmīgais stāsts veiksmīgi noslēpj ar neskarto zemju apgūšanu saistītās politiskās intrigas. Jo patiesā notikumu gaita drīzāk atgādina seriālu ar negaidītiem sižeta pavērsieniem.
Bada kaulainā roka
1953. gada septembrī, pusgadu pēc Staļina nāves, vadoņa bijušie līdzgaitnieki beidzot bija sadalījuši savā starpā amatus, cīņas karstumā iedzenot kapā kolēģi un līdzgaitnieku Lavrentiju Beriju. Visus PSRS ekonomiskās dzīves jautājumus tagad risināja divi cilvēki – partijas līderis Ņikita Hruščovs un Ministru Padomes priekšsēdētājs Georgijs Maļenkovs. Abu valstsvīru varas nastas saldumu krietni mazināja acīm redzamā patiesība, ka, nemainot staļinisko saimniekošanas modeli, Padomju Savienība beigs pastāvēt dažu tuvāko gadu laikā. Lai nepieciešamajā daudzumā apgādātu tās pavalstniekus ar maizi, 1953. gadā bija vajadzīgi 82 miljoni tonnu graudu. Tieši tik liels bija viss togad iekulto graudu apjoms, taču atpalikušo novākšanas un uzglabāšanas metožu dēļ valsts apcirkņos nonāca tikai 31 miljons tonnu. Daudzas Krievijas pilsētas atradās uz bada robežas, rūpnīcu strādnieki saņēma dienā 700 gramus slikti ceptas maizes, kamēr pārējie mazturīgie bija spiesti lietot pārtikas surogātus. Sedzot armijas un iekšlietu struktūru vajadzības, nācās sākt izmantot valsts ārkārtas rezervju krājumus. Konkurence ar ASV un citi lielās politikas jautājumi pēkšņi bija kļuvuši mazsvarīgi. Tagad dažu gadu laikā bija jāatrod pietiekami daudz pārtikas, lai nepieļautu bada dumpjus.
PSRS nebija valūtas, lai meklētu pārtiku Rietumos, bet gulagā ieslodzīto izmantošanu lauku darbos atzina par nelietderīgu. Lai glābtu kas glābjams, nākamā, 1954. gada, laikā kolhoziem piešķīra trīsreiz lielākas iepirkuma cenas un valsts subsīdijas, neoficiāli atceļot uzraudzību pār kolhoznieku piemājas dārziņiem. Tomēr nebija nekādu cerību, ka līdz dzimtcilvēku stāvoklim novestie lauku ļaudis spēs vai vēlēsies strādāt labāk.
1954. gada janvāra beigās Hruščovs izšķīrās par ārkārtas soli – līdz nākamā gada pavasarim uzart un apsēt divdesmit miljonus hektāru lauksaimniecībā nekad pirms tam neizmantotu zemju Kazahstānas ziemeļaustrumos, kas kazahiem līdz tam bija kalpojušas par savvaļas ganībām. Tā nebija kaprīze un nebija pat muļķība – cita risinājuma totalitārā impērijā vienkārši nevarēja būt.
5. februārī pārsteigtie Kazahstānas partijas vadītāji saņēma ziņu no Maskavas, ka viņus atceļ no amatiem neapmierinoša saimnieciskā darba dēļ. Tajā pašā dienā Alma-Atā ieradās Maļenkova komandas cilvēks Panteleimons Ponomarenko un Hruščova uzticības vīra godu tikko ieguvušais Leonīds Brežņevs. Uz dažiem gadiem Kazahstāna zaudēja padomju republikas statusu un pārvērtās par īpašu Maskavas ierēdņu pārvaldītu apgabalu.
1954. gada 2. martā partijas centrālkomiteja nolēma mobilizēt visus pieejamos resursus Kazahstānas neskarto zemju apgūšanai. Par pirmajiem kampaņas upuriem jau pirms pāris nedēļām bija kļuvuši vairāki simti aktīvāko Maskavas komjauniešu. Tūlīt pēc tikšanās ar Hruščovu viņus nosūtīja uz Kazahstānu dibināt vienu no pirmajām jaunajām padomju saimniecībām. Nepaklausības gadījumā jauniešiem draudēja aizliegums iegūt augstāko izglītību. Drīz vien viņiem sekoja trīsdesmit tūkstoši komunistu ar nevainojamu biogrāfiju, kurus savāca pa visu Krieviju tā saucamās partijas mobilizācijas kārtībā.
Jaunizveidojamā lauksaimnieciskā apgabala rajonu partijas un izpildu komiteju sekretāru amatos iecēla bagāto Stavropoles apgabala kolhozu priekšsēdētājus, ņemot vērā viņu pieredzi labības audzēšanā. Jāšaubās, vai viņi īpaši priecājās par augstāku, bet mazāk ienesīgu amatu krietni vēsāka klimata zonā. Lielāko daļu darbaspēka sākotnēji vervēja ar komjaunatnes komiteju starpniecību no darba gaitas tikko sākušu jauniešu vidus. Vismaz trīssimt tūkstošus nākamo neskarto zemju arāju un ierīkotāju piekrāpa, solot darba apstākļus un apgādi, kas nebija pieejama vēl vismaz gadus desmit. Necerot tikai uz entuziastiem, PSRS cietumos izsludināja amnestiju visiem mazāk bīstamajiem kriminālnoziedzniekiem, kuri piekrita pārcelties uz Kazahstānu.
Lielākā valsts muiža pasaulē
Tūlīt pēc centrālkomitejas lēmuma izsludināšanas trešdaļā Kazahstānas sākās juceklis. Nevienam līdz tam nezināmās dzelzceļa stacijās, vietās, kur vēl nebija pastāvīgu iedzīvotāju, no vilcieniem tieši sniegā izkrāva tūkstošiem traktoru, kombainu un citu lauksaimniecības mašīnu. Lielākā daļa no tām togad netika izmantotas un rūsēja zem klajas debess. Uz papīra nodibināja 425 padomju saimniecības, kurām nākotnē bija jāuzņemas rūpes par 32 miljoniem hektāru labības lauku. Visām kopā tām bija jāveido vienots lauksaimniecības reģions ar galvaspilsētu Ceļinogradu – agrāk šajā vietā bija atradies kazahu ciems Akmola. Tūkstošus brīvprātīgo laukstrādnieku izmitināja armijas teltīs zem klajas debess – un tas notika apvidū, kur klimats ziemā ir tikai nedaudz maigāks kā Sibīrijā.
Neviens nebija iedomājies izsniegt viņiem darba apģērbu vai pietiekami daudz pārtikas, un jau 1954. gada pavasarī Kremļa kanceleju pārplūdināja nelaimīgo komjauniešu vēstules Hruščovam ar lūgumiem piešķirt vismaz ikdienas maizes devu. Tiklīdz nokusa sniegs, sākās aršana. Maijā to personiski uzraudzīt ieradās Hruščovs. Lai bez vajadzības vadoni netracinātu, gar galvenajiem ceļiem pavēlēja art un sēt neatkarīgi no rezultātiem un lietderības.
1955. gadā Kazahstānas austrumi kļuva par PSRS mezgla punktu. Gada labības patēriņa plānus gatavoja ar aprēķinu, ka no neskarto zemju laukiem varēs iegūt vismaz 20 miljonus tonnu graudu. Ieguldot milzu pūles un papildu finansējumu, ar kviešiem apsēja 18 miljonus hektāru.
Taču 1955. gada vasara Vidusāzijā izrādījās viena no sausākajām gadsimtā. Ar iegūto ražu pietika, lai tik tikko nodrošinātu Kazahstānas vajadzības. Izmisušais Hruščovs devās braucienos pa savas impērijas novadiem, lai piespiestu un pierunātu jebkādā veidā panākt kaut nedaudz lielākas ražas. Lai neapgrūtinātu valsti ar liekām mutēm, nolēma pilnībā likvidēt gulagu, samazināt armiju, atteikties no dažiem dārgākajiem militārajiem projektiem. Padomju impērija atradās tobrīd šķietami neatrisināmu problēmu priekšā, un cīņa par varu starp Kremļa grupējumiem vēlreiz saasinājās.
Izmantojot pārējo politbiroja locekļu nepatiku pret Maļenkovu kā Berijas sabiedroto, Hruščovs 1955. gada februārī panāca viņa atbrīvošanu no Ministru Padomes priekšsēdētāja amata.
Viņa piekritēju padzīšana tagad bija vairs tikai laika jautājums. Augustā Hruščovam īpaši netīkamais Ponomarenko zaudēja Kazahstānas partijas vadītāja krēslu un viņa vietu ieņēma Brežņevs, kuram nu bija dota iespēja piekļūt pašiem varas augstumiem. Tomēr vispirms Brežņevu izsauca pie Hruščova, kur viņš saņēma, pēc viņa sievas domām, mūža bargāko rājienu par pieļauto neražu. Viņa un paša Hruščova turpmākā politiskā karjera tagad bija pilnībā atkarīga no laika apstākļiem 1956. gadā.
Īslaicīgo panākumu reibonī
1956. gadā visā Padomju Savienībā ievāca rekordražu – gandrīz divreiz vairāk labības nekā parasti. Brežņevs bija pārdzīvojis nedrošāko gadu savā mūžā, personiski uzraugot gandrīz katru saimniecību un veicot vairāk nekā divsimt inspekcijas lidojumu uz vietām. Vienā no lidojumiem viņš gandrīz aizgāja bojā, kad lidmašīna, nosēžoties klajā laukā, tik tikko neuzdūrās pamestām ecēšām.
Par nopietnāko problēmu gan lauku darbos, gan arī ražas novākšanā bija kļuvusi darbaspēka aizplūšana. Nostrādājuši Kazahstānā vienu divus gadus un noskaidrojuši, ka netiks sodīti par atgriešanos mājās, brīvprātīgie komjaunieši parasti bēga pie pirmās izdevības. Sākotnēji problēmu mēģināja risināt ar aizvien jaunu brīvprātīgo vervēšanu, tajā skaitā arī no Latvijas. Ar vietējās komjaunatnes organizācijas atbalstu 1955. gada martā un nākamā gada jūnijā no Rīgas uz Kazahstānu devās divi ešeloni ar neskarto zemju apguvējiem. Kopumā, dažādu iemeslu vadīti, no Latvijas meklēt laimi Āzijas tīrumos toreiz aizbrauca aptuveni trīs tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa atgriezās mājās. Galu galā Brežņevam izdevās atrisināt darbaspēka problēmu, nometinot neskarto zemju apgabalos Pievolgas vāciešus, kas bija izsūtīti uz Kazahstānu 1941. gadā. Apmaiņā pret pilntiesīgu padomju pilsoņu statusu vācieši līdz repatriācijai 80. gadu beigās kļuva par bijušo neskarto zemju prasmīgākajiem zemkopjiem.
Pateicoties pārtikas problēmas daļējam risinājumam, Hruščovs spēja atgūt jau gandrīz zaudēto vadošo stāvokli politbirojā. Sākot ar 1956. gada rudeni, Brežņevs kļuva par centrālkomitejas locekli un tika pārcelts pastāvīgā darbā uz Maskavu. Viņa karjera kļuva par vēl vienu likteņa nejaušību nozīmes pierādījumu. Bez vienas veiksmīgas ražas 1956. gadā Brežņevs nebūtu kļuvis par politiķi, ko mēs visi pazīstam.
1958. gadā neskarto zemju apgabals pieredzēja trešo izcilo ražu pēc kārtas, kas, lai gan neviens to vēl nezināja, izrādījās visbagātīgākā novada vēsturē. Kazahstāna togad deva 41 procentu no Padomju Savienībā izaudzētās labības.
Propagandas nolūkos līdz pat 70. gadiem ievākto ražu aprēķināja nevis tonnās vai centneros, bet pudos, kas ļāva galarezultātu mērīt pat miljardos. Dažās pārlieku aizrautīgās Hruščovam pietuvinātu partijas ierēdņu galvās jau radās domas par drīziem ASV un Kanādai līdzvērtīgiem rezultātiem, kad neskarto zemju brīnums pēkšņi beidzās.
Par tā beigu sākumu parasti uzskata 1959. gada septembra nemierus Temirtau pilsētā, kad, protestējot pret slikto uzturu, sacēlās vietējo rūpniecības uzņēmumu un būvobjektu strādnieki. Pēc daudziem gadiem kļuva zināms, ka strādnieku nemierus izraisīja Brežņeva "Kazahstānas mafijas" veiktās laupīšanas, piesavinoties strādnieku uzturam un kopmītņu iekārtošanai piešķirtos līdzekļus. Nemieri, kas beidzās ar vairāku desmitu protestētāju nogalināšanu, kļuva par robežšķirtni, pēc kuras pasaka par romantiskajiem darba varoņiem Kazahstanā pazuda no padomju propagandas materiāliem.
1961. gadā vidējā ražība no hektāra reģionā pēkšņi samazinājās vismaz par ceturtdaļu. Bez atbilstošas kopšanas un pietiekama mēslojuma savvaļas ganību augsne izrādījās noplicināta un sākās ekoloģiska katastrofa. Nākamais lielais sausums 1963. gadā noveda pie milzu putekļu vētrām un augsnes erozijas. Pret augsnes virskārtas zudumiem mēģināja cīnīties ar augu aizsargjoslām, taču šī metode nedeva gaidīto efektu. Līdz PSRS sabrukumam Kazahstānas lauksaimniecībā ieguldīja gigantiskas summas, taču, neraugoties uz visiem agronomijas trikiem, labības ražas bija un palika trīsreiz mazākas nekā auglīgākajos Krievijas reģionos.
Nozīmīgākais un negaidītākais neskarto zemju kampaņas rezultāts kļuva manāms pavisam nesen līdz ar neatkarīgās Kazahstānas valsts nodibināšanos. Vēl pirms 1991. gada no Krievijas šovinistisko aprindu puses izskanēja apgalvojumi, ka Kazahstānas ziemeļu robeža ir novilkta netaisnīgi, neņemot vērā krievu apdzīvotos apgabalus. Protams, tas, ka šo demogrāfisko situāciju noteica kazahu tautas vismaz puses iznīcināšana 30. gados veiktā genocīda laikā, netika ņemts vērā. Ja Kazahstānas ziemeļu teritorijas būtu tikpat atpalikušas, kādi šodien ir daži tās dienvidu apgabali, varētu veidoties potenciāli bīstama ģeopolitiskā situācija. Taču bijušā neskarto zemju apgabala pusloks veido joslu, kuras apdzīvotību, pietiekami attīstīto infrastruktūru un piederību Kazahstānai spiesta atzīt arī mūsdienu Krievija. Nejaušības dēļ sena saimnieciskā eksperimenta rezultāti joprojām kalpo reģiona interesēm un nodrošina tā stabilitāti.
***
FAKTI
Kopumā neskarto zemju apguvē 50. gadu otrajā pusē bija iesaistīti vairāk nekā 500 tūkstoši cilvēku.
Laikā no 1955. līdz 1956. gadam neskartās zemes no Latvijas devās apgūt aptuveni trīs tūkstoši cilvēku.
