Padomju laikmeta cilvēkam Jaungada sagaidīšana bija gada lielākās sabiedriskās svinības. "Mājas Viesis" jau ir rakstījis, kā šos svētkus tolaik atzīmēja Latvijas iedzīvotāji (sk. "MV" 2005. gada 23. decembra numuru). Šoreiz mūsu skatiens būs vērsts krietni augstāk – uz padomju režīma varas virsotnēm, kur pat Jaungads bija jāsvin kā valstisks pasākums un neiztika arī bez lielās politikas.
Līdz ar pilsoņu kara beigām 20. gadu sākumā jaunā, komunistiskā varas elite ar lielu nepatiku apjauta, ka neierobežota vara ne vienmēr nozīmē iespēju to pilnībā izmantot. It īpaši tas attiecās uz dažādām izpriecām un materiāliem labumiem. Lai gan lielākā daļa partijas līderu neņēma nopietni pašu sludināto aicinājumu dzīvot pieticīgi un vairīties no "buržuāziskām pārmērībām", pasaulīgās mantas krāšana un trakulīga uzdzīve varēja kļūt par lielu mīnusu cīņā par varu un pat par bojāejas iemeslu. Kompromisu atrada, pasludinot visus dižajiem biedriem izsniegtos labumus par darba, ārstēšanās vai reprezentācijas vajadzībām uz laiku piešķirtu valsts mantu. Tas gan neatrisināja izpriecu problēmu, un pat varenākie padomjzemes ļaudis bija spiesti rīkot saviesīgus vakarus mājas apstākļos, tālu prom no ziņkārīgām acīm.
Taču, kā zināms, cilvēka radošajai domai nav robežu, un jau 20. gadu vidū Padomju Savienībā dažādas lietderīgas komunistisko cīņu un darba uzvaru gadadienas tika patīkami savienotas ar oficiālu banketu rīkošanu. Jaunā tradīcija ieviesās ātri, un jau 1928. gadā Staļins bija spiests pats reglamentēt svinamo dienu sarakstu, pēc septiņiem gadiem tajā iekļaujot arī ar proletariāta atbrīvošanas lietu nekādi nesaistīto Jaungadu.
Gada noslēguma atskaite ar iedzeršanu
Atšķirībā no kristīgajiem Ziemassvētkiem cariskajā Krievijā Jaungada svinības ieviesās lēni, kā turīgo aprindu kaprīze. Ļeņins un viņa līdzgaitnieki, protams, ienīda visu, kas bija saistīts ar reliģiju, taču ar labpatiku atcerējās patīkamus trimdas laika Jaunā gada sagaidīšanas brīžus labos Eiropas restorānos. Tieši tāpēc ne vēlāk par 1923. gadu Jaungada atzīmēšana bija kļuvusi par obligātu padomju elites dzīvesveida sastāvdaļu. Svinības parasti notika kā pieņemšanas dažādu ietekmīgu ļaužu mājās, kur uzticības personas ieradās izteikt cieņu sava grupējuma līderim un uzzināt viņa norādījumus par nākamgad darāmo. Līdz varas iegūšanas brīdim privātas Jaungada pieņemšanas rīkoja arī Staļins, taču bija labi zināms, ka tur neliek galdā alkoholu un apspriež vienīgi politiskus jautājumus.
Kā kaukāzietis un ar Eiropas tradīcijām maz saistīts cilvēks Staļins uzskatīja, ka svinības jārīko pēc vajadzības un kalendāra svētku dienām nav lielas jēgas. Taču, labi apzinoties, ka tautai un līdzgaitniekiem vajadzīgi savi prieka brīži, 1935. gadā viņš atļāva šo pirmo un arī turpmāk vienīgo pilnīgi nepolitisko padomju svētku dienu. Izgreznotā egle un Salavecis bija pretrunā ar visām tā laika ateisma un māņticības apkarošanas kampaņām, tāpēc Kremlī sākotnēji tos pieļāva tikai bērniem domātajos pasākumos.
Valsts galvenās Jaungada svinības 30. gadu beigās parasti sākās kā oficiāla sanāksme ar runu par paveikto un tikai pēc tam pārgāja izklaides daļā. Tieši tāpat bija jārīkojas jebkurai Staļina laiku PSRS iestādei vai klubam. Šodien grūti saprotamais filmas "Karnevāla nakts" joks par biedru Ogurcovu, kurš izmisīgi cenšas un nespēj nolasīt savu runu, patiesībā ir ļoti nopietns. Mūsdienu cilvēki pat neapjauš, ka, neraugoties uz svētku vieglprātīgo gaisotni, oficiālas runas izgāšana varēja draudēt ar sagrautu karjeru, un Ogurcovam bija pamats domāt, ka mīļie kolēģi grib viņu izēst.
Spriežot pēc laikabiedru atmiņām, sākotnēji Kremlī notika vairāki Jaungada banketi vienlaikus. Svarīgākais no tiem pulcēja partijas un valdības vadītājus ar Staļinu priekšgalā un ātri kļuva slavens pēc uzaicināto operas un estrādes mākslinieku skaita. Pēc dzērienu iebaudīšanas Staļinam parasti labpatika pieprasīt, lai dziedātāji izpilda repertuārā neiekļautus krievu kriminālšlāgerus. Kā stāsta, uz Staļina lūgumu atkārtot dziesmu "No Odesas cietuma aizbēga divi" kāds dziedonis reiz, norādot uz savu kaklu, licis "tautu tēvam" saprast, ka ir pārguris. Staļins norādījis, ka nekavējoties liks viņam piešķirt Ļeņina ordeni, un kā parasti panāca savu.
1. janvāris padomju impērijā parasti bija vienīgā diena, kad drīkstēja atpūsties arī nomenklatūra. Tādēļ Jaungada banketos ļaudis nereti atļāvās pamatīgi piedzerties, un jāsaka, ka šajā gadījumā viņi sekoja sava vadoņa piemēram.
Lielāko daļu mūža Staļins bija pavadījis pastāvīgā nervu sasprindzinājumā un dzēra maz. Ieguvis neierobežotu varu, viņš aizvien biežāk atļāvās iebaudīt pavairāk konjaka, un Jaungada banketi bija tam ļoti piemērots brīdis. Par nelaimi, pārāk daudz iedzēris, Staļins dažreiz nolēma uzdziedāt. Par viņa vokālajiem talantiem ir grūti spriest, taču, izgulējis dzērumu, Staļins parasti nosprieda, ka ir pamatīgi izgāzies un daži slepus par viņu ņirgājas. Labi to saprotot, apķērīgākie ļaudis parasti ņēma kājas pār pleciem, tikko pamanīja dziedošu Staļinu. Tādējādi līdz pat 1950. gadam, kad veselības stāvoklis pēdējo reizi atļāva vadonim pilnvērtīgi baudīt Jaungada svinības, šīs svētku reizes Kremlī nekad nebija garlaicīgas.
Lai arī formāli tie bija Jaunā gada sagaidīšanas banketi, šo faktu parasti atzīmēja vienīgi ar visiem redzamā vietā izkārtu gada skaitli. Padomju Jaungada tradīcijas veidojās ar grūtībām, un tā vietā, lai dziedātu "Reiz mežā dzima eglīte", ielūgtie viesi vienīgo reizi gadā baudīja muzikālu vakaru bez politikas. Tieši 30. gadu beigās Kremlī radās paradums organizēt Jaungada karnevālus. Vidējā ranga nomenklatūrai atļāva aizņemties tērpus no Maskavas teātriem un mēģināt atdarināt nīsto kapitālismu.
Svētku galdu klāšanai pirmskara laikā parasti izmantoja viesnīcas "Maskava" resursus un personālu. Minētā viesnīca bija slēgta iestāde, kur izmitināja Maskavā darba lietās iebraukušus augsta ranga priekšniekus. Servējot galdus, tur izmantoja cara laika Pēterburgas porcelāna fabrikas servīzes ar krievu imperatoru emblēmām. Ēdot no tām, ne viens vien augstu stāvošs priekšnieks parasti kļūdaini nosprieda, ka izmanto caru personiskos traukus, un parasti centās piesavināties vismaz vienu glāzi. Domājams, tieši tas pats dažreiz notika arī Kremļa banketos. Pārmērības svētku ēdienkartē nebija vērojamas līdz pat kara beigām. Uzturoties publiskos pasākumos, Staļins 30. gados ēda maz, jo baidījās tikt noindēts un tādēļ neļāva pārēsties arī citiem. Patērētā alkohola daudzumā ierobežojumu gan nebija.
Komunistiskā ciltsvietība
Staļins uzskatīja oficiālo banketu apmeklējumus par daļu no saviem valdnieka pienākumiem un pašus banketus – par valstiskas nozīmes pasākumiem ar stingru programmas un viesu skaita reglamentāciju. Vienīgais izņēmums bija militārpersonu pieņemšanas, kad viesi piepildīja gandrīz visas Lielās Kremļa pils zāles.
Atšķirībā no Staļina Hruščovs un pēc viņa – arī Brežņevs izturējās kā viesmīlīgāki namatēvi. Jau pirmajos Hruščova valdīšanas gados ielūgumu izsniegšanas kārtība neglābjami izjuka, jo jaunais ģenerālsekretārs labprāt uzlūdza sev tīkamus ļaudis, kuriem nebija atbilstošu titulu, neliedzot arī tuvākajiem līdzgaitniekiem ņemt līdzi lielāku skaitu radinieku. Tā viesiem, kuri nepiederēja pie izredzētajām politbiroja un CK aprindām, pieņemšanu laikā ļoti drīz sāka pietrūkt gan sēdvietu, gan ēdiena. Pēc vairākiem acīmredzami nepatīkamiem incidentiem partijas CK sekretārs Mihails Suslovs 1956. gadā pavēlēja Kremļa komandantam ģenerālim Vedeņinam sastādīt turpmāko pasākumu ielūgumu izsniegšanas un viesu nosēdināšanas kārtību.
Sēdvietu sadalījuma jautājums slēpa kādu gadsimtiem senu Krievijas varas elites problēmu. Eiropas un Āzijas valdošo aprindu sanāksmēs dalībnieki parasti izvietojas pēc ieņemamo amatu svarīguma un izdienas ilguma, bet Krievijā milzu nozīme vienmēr bijusi tā saucamajai ciltsvietībai. Pēc šīs no agrajiem viduslaikiem mantotās kārtības augstāko amatpersonu rangu kopējā hierarhijā nosaka nevis amats vai pilnvaras, bet šīs personas senču un dzimtas vai, PSRS apstākļos, viņa paša pietuvinātība valdniekiem.
Tātad politbirojs un CK parasti zināja, kā sasēsties, toties nedaudz zemāka ranga partijas, valdības un armijas ļaudis pie svētku galdiem parasti tika ne bez "mantas dalīšanas". Pēc tā saucamās Vedeņina shēmas, kas palika spēkā līdz pat Gorbačova laikiem, jebkura, arī Jaungada sagaidīšanas, banketa goda viesi sasēdās ap garenā puslokā izvietotu svētku galdu 180 – 200 personām. Pusloka galā izvietojās politbirojs ar ģenerālsekretāru centrā. Īpašos gadījumos vieta pa labi no ģenerālsekretāra Jaungada svinībās varēja tikt atvēlēta kādam ārzemju viesim vai pašmāju varonim. Sagaidot 1963. gadu, šo lomu pildīja Jurijs Gagarins. Tālāk no vadoņiem rangu kārtībā sēdēja CK locekļi, locekļu amata kandidāti un ministri un to vietnieki. Suslovs necieta Ārlietu ministriju un militāristus un lika piešķirt tiem vismazāk cienījamās vietas. Dižvīru sievas, radi un citi mazāk cienījami ļaudis sēdās pie ne tik prestižiem galdiem. Goda vietas sievietēm padomju impērijā parasti bija paredzētas vienīgi 8. marta banketā, kas tapa Kremļa dāmu komitejas vadībā. Kā īstu birokrātu Suslovu interesēja vienīgi ļaudis ar amatiem, un kopējā viesu un sēdvietu skaita samērība tā arī netika atrisināta. Ja vien Maskavā neplosījās gripa, gandrīz vienmēr kādam pietrūka vietas. Kā risināja šo problēmu, vēsture klusē.
Hruščova varas gados Kremļa banketos Staļinam tik mīļo gruzīnu virtuvi aizstāja ar ukraiņu ēdieniem. Lai uz visiem laikiem novērstu mistisko indētāju draudus, banketu apkalpošanu pilnībā nodeva Valsts drošības komitejas 9. pārvaldes 6. nodaļas ziņā. Veidojās nekur citur pasaulē nepieredzēta situācija – par Kremļa šefpavāru nevis strādāja, bet dienēja VDK pulkvedis Genādijs Kolomencevs, kurš komandēja savus padotos kā armijas daļu. Tomēr, ja Kremlī notika tik plaša apmēra banketi kā Jaungads, slepenības līmeni ievērojami samazināja un papildus VDK personālam pieaicināja Maskavas restorānu oficiantus un pavārus. Vienīgā nelaime, ka "valdības galds" un pārējie baudīja stipri atšķirīgu apkalpošanu, jo čekas pavāri nedalījās ar viņiem piešķirtajiem produktiem, kurus nomenklatūras aprindās vienprātīgi uzskatīja par labākajiem Maskavā. 9. nodaļa slēpa savus produktu piegādes avotus, lai arī apgalvoja, ka izmanto tās pašas speciālās saimniecības un pārtikas kombinātus, kas baroja lielāko daļu Maskavas ministriju un iestāžu. Ministrijās tam neticēja un katrā banketā slepus apskauda partijas bosus.
Ņikita Hruščovs prata padarīt sevi par katra Jaungada banketa uzmanības centru, un ne jau tāpēc, ka bija varenākais cilvēks valstī. Viņa ēšanas manieres par drausmīgām atzina pat daudz pieredzējušie līdzgaitnieki. Hruščovs ļoti mīlēja saldumus un, mēģinot apvienot skaļu runāšanu ar konfekšu un cepumu ēšanu, parasti pamanījās nobārstīt sevi ar drupačām. Viņš arī pieprata izjaukt jebkuru svinību gaisotni, noturot improvizētas runas, apsmejot galda biedrus un stāstot vājus jokus. Tomēr, tā kā Jaungada svinības Kremlī nekad nebeidzās agrāk par diviem trijiem naktī, vadoņa kaprīzes bija neizbēgams ļaunums, kas bija jāpiecieš.
Svētki bez svētkiem
Laikabiedri atzīmē, ka, sākot ar 60. gadu vidu, Kremļa svinīgie pasākumi sāka zaudēt svētku noskaņu un kļuva aizvien formālāki. Tos joprojām turpināja aktīvi apmeklēt, un jebkuram ietekmīgas personas radiniekam vai sabiedrībā pazīstamam cilvēkam bija liels gods iekļūt šajā pasākumā. Tomēr daudz kas bija neglābjami zudis, sākot jau ar ēdienkarti.
40. gadu beigās Kremļa delikateses pienācās jebkuram banketa viesim, un viens otrs memuāru autors par savām labākajām pēckara atmiņām uzskata Kremlī nogaršoto irbes cepeti vai kādu citu tikpat izmeklētu gardumu. 60. gadu beigās vidusmēra Kremļa viesiem vairs nevarēja piedāvāt kūpinātu stori, bet 80. gadu beigās aptrūkās pat Maskavas gaļas specceha cūkgaļas desiņas. Kremļa banketi sāka pārvērsties par izsmieklu, jo visiem vismaz pēc smaržas bija skaidri jūtams, ka politbiroja un CK locekļus ēdina pavisam citādi nekā pārējos. Veselības stāvokļa dēļ Brežņevs, sākot ar 1974. gadu, Jaungada svinībās tikpat kā nepiedalījās, bet sagaidīja to kopā ar dažiem līdzgaitniekiem politbirojam paredzētajās privātajās telpās.
Gorbačova reformas mainīja visu – arī svinības Kremlī.
Tāpat kā pēdējais Krievijas imperatoru laulātais pāris Nikolajs un Aleksandra, arī Mihails un Raisa bija ļoti privāti cilvēki un nemīlēja publiskus pasākumus. Turklāt Raisa Gorbačova jutās ļoti apvainota par to, ka citas politbiroja locekļu sievas ilgus gadus bija uzskatījušas viņu par neaptēstu provinciāli, un nevēlējās uzturēt attiecības ne ar viņām, ne ar viņu vīriem. Acīmredzami pēc viņas ieteikuma Gorbačovs lika mainīt ierastos Kremļa banketu paradumus. Garo svinību galdu vietā tagad svētku zālē izvietoja restorāna galdiņus sešām personām, izjaucot sēdvietu hierarhiju, ko tagad sāka mērīt ar attālumu no Gorbačova galdiņa.
Papildus pie visa, sākot ar 1985. gada maiju, Kremlī ieviesa sauso likumu. Kremļa banketi kļuva bezalkoholiski, taču – ne uz ilgu laiku, jo valdošajās aprindās sākās īsta "nevardarbīgās pretošanās" kustība. Kā stāsta, jau pirmajā atturības laiku svinīgajā pasākumā Gorbačovu sagaidīja draudīgs klusums un naidpilni skatieni. Ģenerālsekretārs noturējās tikai dažas minūtes un bija spiests pavēlēt oficiantiem ienest zālē dzērienus. Jaungadu bez iedzeršanas Kremlī nebija lemts pieredzēt.
