Otrais pasaules karš iegājis vēsturē kā militārs konflikts, kura gaitā neviena no karojošajām pusēm – ne nacistiskā Vācija un tās sabiedrotās, ne arī tā dēvētā antihitleriskā koalīcija (ASV, Lielbritānija un PSRS) – necentās ievērot starptautiski fiksētās kara laika paražas un normas. Taču ilgu laiku pēc tā dažādu valstu vēsturnieki, vadoties pēc principa "uzvarētājus netiesā", lielākoties rakstīja tikai par nacistu noziegumiem, aizmirstot, ka arī uzvarētājlielvalstis, it īpaši Padomju Savienība, nevarēja lepoties ar bruņnieciskumu un saudzību pret civiliedzīvotājiem.
Pēdējos gados situācija ir būtiski mainījusies, un tagad ļoti daudzu vēsturnieku uzmanības centrā ir tieši prātam neaptveramie sarkanās armijas noziegumi kara beigu fāzē Vācijas teritorijā. Jaunākajā vēstures literatūrā šajā sakarā ieviests pat termins "vācu holokausts", bet Austrumprūsijas asiņainā ziema tiek uzskatīta par vienu no visbriesmīgākajām un šaušalīgākajām Otrā pasaules kara epizodēm.
Austrumprūsija bija pirmā Vācijas zeme, kurā padomju karaspēka daļas iebruka jau 1944. gada oktobrī, bet karadarbība vācu teritorijā plašā frontē iesākās 1945. gada janvārī. Izcilais vācu militārvēsturnieks Joahims Hofmans darbā "Staļina iznīcības karš" raksta, ka padomju iebrukumu Austrumvācijas zemēs, vienalga, vai tā būtu Austrumprūsija, Rietumprūsija un Danciga, Pomerānija, Brandenburga vai Silēzija, pavadīja jaunākajā pasaules vēsturē nepiedzīvota vardarbība.
Lūk, viņa minētie raksturīgākie sarkanarmiešu noziegumi: karagūstekņu un jebkura dzimuma un vecuma civiliedzīvotāju masveida nogalināšana, sieviešu, arī bērnu un sirmgalvju masveida izvarošana (bieži ar atbaidošām blakus izdarībām gandrīz līdz pat nāvei), apzināta māju, ciemu, pat veselu pilsētas kvartālu nodedzināšana, sistemātiska aplaupīšana, marodierisms, privātā un sabiedriskā īpašuma iznīcināšana un, beidzot, vīriešu, sieviešu un jauniešu masveida deportācijas uz Padomju Savienību vergu darbos, parasti izšķirot ģimenes.
Balstoties uz neapstrīdētiem avotu materiāliem, visi šie noziegumi tagad ir plaši dokumentēti un atspoguļoti Vācijā izdotajā oficiālajā Otrā pasaules kara vēsturē. Vasarā dienas gaismu ieraudzīja izdevuma "Vācu reihs un Otrais pasaules karš" noslēdzošais, desmitais sējums divās grāmatās, kuras veltītas tieši Vācijas sakāvei un padomju karaspēka darbībai vācu teritorijā. Beidzot ir pabeigts darbs, ko uzsāka pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem.
Ideoloģiskā gatavošanās varmācībai
Labi zināms ir fakts, ka līdz ar Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai 1941. gada jūnijā Otrā pasaules kara attīstībā iezīmējās jauna fāze. Tas ieguva izteiktu "pasaules uzskatu kara" dimensiju, jo nacisti sāka īstenot rasistiski un politiski motivētu iznīcības karu pret ebrejiem un boļševismu. Ne tik zināma ir cita patiesība – arī padomju diktators Josifs Staļins 1941. gada 6. novembrī pasludināja un konsekventi īstenoja iznīcības karu pret vāciešiem. Viņš izteicās: "Nu ko, ja vācieši grib iznīcības karu, viņi to saņems."
Padomju militārā propaganda bija vērsta, lai iepotētu neiecietību pret ienaidnieku un iedvestu karavīriem cīņas sparu, uzkurinot un atraisot viszemiskākos instinktus. Ar īpašu degsmi šajā jomā izcēlās rakstnieks un publicists Iļja Ērenburgs, kura prātam neaptverama naida pilnie raksti ar aicinājumiem nogalināt ikvienu vācieti pārplūdināja sarkanās armijas avīzi "Krasnaja zvezda" ("Sarkanā zvaigne"). Šos rakstus, kuru skaits stipri pārsniedza tūkstoti, parasti pārpublicēja daudzas citas militārās avīzes, un tie bieži vien bija pirmie, kurus lasīja ierakumos sēdošie un pēc atriebības tvīkstošie padomju karavīri.
Lai gūtu priekšstatu par šo rakstu saturu un tajos pausto cilvēku nīšanas filozofiju, pietiek iepazīties ar bēdīgi slaveno un bieži citēto uzsaukumu "Nogalini", ko publicēja 1942. gada 25. oktobrī. Ērenburgs rakstīja: "Vācieši nav cilvēki. No šā brīža vārds "vācietis" mums skan kā lāsts. No šā brīža vārds "vācietis" liek strādāt šautenes aptverei. (..) Neskaiti dienas. Neskaiti verstis. Skaiti tikai tevis nogalinātos vāciešus."
Pēdējos gados iznākušajos Rietumu vēsturnieku darbos par padomju karaspēka iebrukumu Austrumvācijā Ērenburga kā publicista darbība vienmēr analizēta un vērtēta izteikti negatīvā nozīmē. Arī pieminētā izdevuma "Vācu reihs un Otrais pasaules karš" desmitajā sējumā ietverta sadaļa "Militārās preses loma: Iļjas Ērenburga precedents". Galvenie secinājumi gan liecina, ka sadaļas autors Manfreds Ceidlers joprojām nav pārvarējis daudziem vācu militārvēsturniekiem raksturīgo vainas apziņas sindromu. Tāpēc izteiktie vērtējumi ir tādi samocīti, piesardzīgi, bet visumā tomēr viennozīmīgi. Varam izlasīt atzinumu, ka Ērenburga rakstu ietekmē padomju karavīri varēja gūstekņus nošaut, bet varēja to arī nedarīt, varēja sievietes izvarot, bet tas nebija obligāti. Viss it kā bijis atkarīgs no intelekta pakāpes, no rakstos pausto ideju un aicinājumu izpratnes. Taču katrā ziņā Ērenburgs esot pārkāpis rasisma slieksni.
Vairākos citos vācu vēsturnieku darbos nostāja ir daudz striktāka. Joahims Hofmans Ērenburgu salīdzina ar nacistu gauleiteru Jūliusu Štreiheru, kuram par antisemītisma sludināšanu un aicinājumiem iznīcināt ebrejus Nirnbergas tribunāls 1946. gada oktobrī piesprieda nāves sodu. Viņš norāda – ja Štreihers bija galvenais kūdītājs pret ebrejiem, tad būtu ne vien taisnīgi, bet pat nepieciešami Ērenburgu nosaukt par galveno kūdītāju pret vāciešiem.
Viss sākās Nemmersdorfā
Viena no pirmajām apdzīvotajām vietām, kur 1944. gada 21. oktobrī iebruka padomju karaspēks, bija Nemmersdorfas (tagad – Majakovskas) ciems Austrumprūsijas dienvidaustrumos. Pēc divām dienām vāciešiem izdevās šo ciemu atkarot. Atklājās neiedomājami šaušalīga aina, kas atgādināja drūmos viduslaikus. Visas ciemā palikušās meitenes (8 – 12 gadu vecas) un sievietes (arī kāda 84 gadus veca kundze) bija izvarotas, spīdzinātas un barbariski nogalinātas. Sarkanarmieši (25. tanku brigādes 2. bataljons) bija darbojušies un rīkojušies kā nezin no kurienes uzradušies necilvēki vai arī no ķēdes norāvušies asinssuņi.
Neviens no padomju kara noziegumiem nav tik labi dokumentēts kā šis. Aculiecinieku ziņojumi runā tik skaidru valodu, ka tos apšaubīt ir visai grūti. Varam izlasīt prātam neaptveramas lietas. Runa ir par kailām sievietēm, kuras sistas krustā pie šķūņu durvīm, gan bērniem ar sadragātiem galvaskausiem, gan arī sirmgalvi, kurai nošķelta puse galvas.
Nemmersdorfa kļuva par Padomju Savienības brutālās atriebības politikas simbolu, kuru tā īstenoja, okupējot Austrumvāciju. Zvērības bija tik briesmīgas, ka to priekšā nobālēja pat mongoļu ordu izdarības 12. un 13. gadsimtā. Padomju diktators Josifs Staļins sekmīgi konkurēja ar Čingizhanu un Batiju. Katrā ziņā vairāki amerikāņu militārie vadītāji un politiķi (piemēram, pazīstamais diplomāts Džordžs Kenans) savās atmiņās padomju karaspēka rīcību pret vācu civiliedzīvotājiem salīdzina tieši ar aziātisko ordu darbību. Tikpat tiešs ir britu karaspēka komandieris feldmaršals Bernards Montgomerijs. Viņa memuāros varam lasīt, ka "krievi tik tiešām bija necivilizēti aziāti", kuru "rīcība izsauca mūsos riebumu".
Nemmersdorfas asinspirts ievadīja vāciešu vēsturē jaunu posmu. Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gēbelss nosūtīja uz ciemu kinooperatorus, lai tie nofilmētu pastrādātās zvērības. Šaušalīgos kinohronikas kadrus ar sešdesmit divām izvarotām un noslepkavotām ciema sievietēm un meitenēm noskatījās daudzi Vācijas iedzīvotāji, kuros radās paniskas bailes no krieviem. Sākās spontāna un stihiska bēgļu kustība.
Divu mēnešu laikā gandrīz 8,5 miljoni vāciešu valsts austrumu novados aizbēga no mājām. Tā bija lielākā paniskā migrācija pasaules vēsturē.
Nekādas žēlastības un pretimnākšanas
Padomju karavīru rīcība uzbrukuma laikā bija tik barbariska, ka to nav pat vērts mēģināt izskaidrot. Tūkstošiem vācu bēgļu gāja bojā – tika noslīcināti, nošauti vai gluži vienkārši sašķaidīti zem padomju tanku kāpurķēdēm. Daudzo aculiecinieku ziņojumi vienkārši stindzina asinis. "Tēvs nošauj mani!" lūdzas kāda neglābjami sakropļota vācu meitene pēc krievu tanku ietriekšanās bēgļu pajūgu kolonnā Osterodes rajonā (Austrumprūsija) 1945. gada 19. janvārī. Viņai piebalso tikpat smagi cietušais brālis: "Jā, tēvs, es arī nevaru ilgāk gaidīt." Tēvs, raudot: "Pagaidiet vēl mazliet, bērni."
Jau padomju iekarotajās vācu teritorijās izplatīta parādība bija civiliedzīvotāju, it īpaši labāk situēto, vienkārša noslepkavošana. Sarkanarmieši parasti nogalināja arī vīriešus, kuri mēģināja aizstāvēt savas sievas un meitas. Nošāva nacistu partijas biedrus, vietējo zemnieku vadītājus. Bieži vien par upuriem kļuva policijā dienējošie, visi, kas nēsāja uniformas – vienalga, vai viņi bija dzelzceļnieki, pasta darbinieki, ugunsdzēsēji vai mežsargi.
Arī laupīšanas mērogi bija grūti aptverami. Laupīja visu iespējamo, bet, ko nevarēja nolaupīt, to iznīcināja. Vācu vēsturnieks Hubertuss Knabe darbā "Atbrīvošanas diena?" norāda: "Apbruņoti sarkanarmieši nodriskātās un netīrās formās lauzās iekšā mājās un dzīvokļos, lai bailēs sastingušajiem vāciešiem atņemtu pulksteņus, laulības gredzenus un citas vērtslietas."
Neiedomājami smagi cieta Vācijas austrumu novadu sievietes, kuras padomju karavīri pakļāva briesmīgai varmācībai un sadistiskai pazemošanai. Visu vecumu meitenes un sievietes visbiežāk piemeklēja grupveida izvarošana. Atļaušos tikai vienu piemēru! Kādā ziņojumā uz Maskavu bija norādīts – daudzi vācieši apgalvo, ka "sarkanarmieši izvarojuši visas sievietes, kas palikušas Autrumprūsijā", un pieminēts fakts, ka vācietes, kas atradās Špaleitenā, mēģinājušas izdarīt pašnāvību. Padomju izmeklētāji nopratināja dzīvas palikušās. Lūk, ko pastāstīja viena no viņām – Emma Korna: "3. februārī pilsētā ienāca sarkanās armijas frontes vienības. Sarkanarmieši nokāpa pagrabā, kur mēs slēpāmies, pavērsa ieročus pret mani un divām pārējām sievietēm un pavēlēja mums iet ārā, pagalmā. Pagalmā mani izvaroja divpadsmit zaldāti pēc kārtas. Citi zaldāti to pašu darīja ar abām manām kaimiņienēm."
Upuru skaits
Grūti ir tieši pateikt, cik vācu civiliedzīvotāju aizgāja bojā Austrumvācijā padomju iebrukuma un orģiju rezultātā. Par to vēsturnieku rīcībā nav precīzu datu. Padomju avotos nogalināto vāciešu skaits fiksēts reti. Vācu iestādes daudzās vietās vairs nefunkcionēja. Taču aculiecinieku ziņojumi neatstāj vietu šaubām, ka padomju īstenotie kara noziegumi bija masveidīgi.
Vēstures literatūrā varam sastapt ziņas, ka kopumā Austrumvācijā bojā aizgāja aptuveni 2,5 miljoni civiliedzīvotāju (bēgļi, izdzītie un deportētie). Taču nereti izskan arī apgalvojumi, ka upuru skaits bija daudz lielāks.
***
• Austrumprūsijas galvaspilsētā Kēnigsbergā (Kaļiņingrada) bada nāvē nomira 90 tūkstoši vāciešu.
• Kopumā par izvarošanas upuriem kļuva ap diviem miljoniem vācu sieviešu, turklāt vairākums no viņām pārcieta vairākkārtēju izvarošanu.
• No aptuveni 110 tūkstošiem vācu sieviešu, kas tika izvarotas Berlīnē, kādi desmit tūkstoši pēc tam nomira, lielākoties izdarot pašnāvību.
• Divu gadu laikā gāja bojā vairāk nekā puse no 218 tūkstošiem vāciešu (lielākoties meitenes un sievietes), kurus 1945. gada pavasarī ar varu aizdzina no Vācijas austrumu novadiem uz Padomju Savienību strādāt spaidu darbus mežā, kūdras purvos un kanālu rakšanā.
***
Gadu desmitos un simtos
24. janvārī
• 1943. g. Heinrihs Himlers pavēl formēt Latviešu SS brīvprātīgo leģionu.
• 41. g. Palatīnas spēļu laikā Romā pretoriāņu kara tribūns Kasijs Hereja nogalina ekscentrisko imperatoru Kaligulu.
• 1848. g. Kalifornijā sākas "zelta drudzis".
25. janvārī
• 1225. g. Romas pāvesta sūtnis Modenas Vilhelms saņem papildu pilnvaras celt misijas novados jaunas baznīcas, izraudzīt tām bīskapus un tos iesvētīt.
• 1533. g. Anglijas karalis Henrijs VIII slepus apprecas ar Annu Boleinu.
• 1831. g. Līdz ar Polijas seima paziņojumu par Krievijas imperatora Nikolaja I gāšanu no troņa sākas Polijas sacelšanās.
26. janvārī
• 1921. g. Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolemj atzīt Latviju un Igauniju de iure.
• 1244. g. Hronikās pirmo reizi tiek pieminēta Berlīne (par šīs pilsētas dzimšanas datumu tomēr uzskata 1237. gada 28. oktobri).
• 1875. g. Amerikānis Džordžs Grīns patentē elektrisko zobu bormašīnu.
27. janvārī
• 1593. g. Džordāno Bruno iesloga inkvizīcijas cietumā Romā.
• 1967. g. Uz zemes izmēģinājumu laikā sadeg amerikāņu kosmosa kuģis "Apollo" ar trijiem kosmonautiem uz borta.
28. janvārī
• 1974. g. Pirmā eksperimentālā krāsu televīzijas pārraide no Rīgas.
• 1986. g. 73 sekundes pēc pacelšanās 14 kilometru augstumā uzsprāgst amerikāņu kosmosa kuģis "Challenger".
29. janvārī
• 1886. g. Kārlis Bencs Karlsruē patentē pirmo trīsriteņu automobili ar benzīna dzinēju.
30. janvārī
• 1920. g. Trijos naktī starp Latviju un Krieviju tiek parakstīts līgums par slepenu pamieru, kurā Krievija piekrīt atstāt Latgales teritoriju.
• 9. g. pr. Kr. Marsa laukumā Romā svinīgi iesvēta baltā marmorā kalto Miera altāri (Ara Pacis).
• 1933. g. Ādolfs Hitlers kļūst par Vācijas kancleru.
***
Sabiedroto teritoriālie ieguvumi
līdz 1944. gada 16. decembrim
līdz 1945. gada 17. janvārim
līdz 1945. gada 22. martam
līdz 1945. gada 19. aprīlim
līdz 1945. gada 6. maijam
vācu armijas pārvaldītās teritorijas.
