Tieši pirms 70 gadiem iesākās Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības sarunas par "lielās alianses" izveidi pret nacistisko Vāciju. Tās turpinājās no 1939. gada pavasara līdz 23. augustam un beidzās nesekmīgi. PSRS deva priekšroku Vācijai, parakstot ar to bēdīgi slaveno Molotova–Ribentropa paktu. Kā ieganstu trīspusējo sarunu novilcināšanai un izjaukšanai Maskava izmantoja jautājumu par garantijām Baltijas valstīm.
Sākoties sarunām, visas trīs lielvalstis neatradās vienlīdzīgā situācijā. 1939. gada martā, kad nacistiskā Vācija, rupji pārkāpjot nacionālo principu, iznīcināja Čehoslovākijas valstisko patstāvību, Londona bija izšķīrusies par "garantiju politiku". Jau 31. martā premjers Nevils Čemberlens paziņoja, ka briti ir gatavi agresijas gadījumā sniegt palīdzību Polijai. Vēlāk Lielbritānijas un Francijas vienpusīgās garantijas ieguva arī Rumānija, Grieķija un Turcija. Padomju Savienība pret minētajām valstīm turpretī nebija uzņēmusies šādas saistības.
Dodot garantijas Polijai un citām valstīm, Čemberlens patiesībā sevi iespēlēja padomju diktatora Josifa Staļina rokās. Šis solis faktiski nostiprināja Padomju Savienības drošību pret iespējamu vācu agresiju, atzinis latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks Edgars Andersons. Patiesi – vācu uzbrukums PSRS bija iedomājams tikai caur garantēto valstu – Polijas un Rumānijas – teritoriju. Ja Berlīne par to izšķirtos, tai vajadzētu karot divās frontēs.
Britu un franču garantijas 1939. gada pavasarī nesaņēma Baltijas valstis, kurām (izņemot Lietuvu) bija tieša robeža ar PSRS. Taču Baltijas koridors bija pārlieku šaurs, lai caur to vien Vācija varētu nopietni apdraudēt Padomju Savienību. Pavisam šādu iespēju izslēdza vācu zemju sašķeltība (tā sauktais poļu koridors atdalīja Austrumprūsiju no pārējās Vācijas).
Briti spiesti piekāpties
Sarunu sākumā briti nevēlējās pieņemt Maskavas jau 17. aprīlī izteikto piedāvājumu noslēgt ar to savstarpējās palīdzības paktu. Čemberlens baidījās, ka priekšlaicīga alianse varētu "ielenkto" Vāciju izprovocēt uz karu, kam Londona militāri nebija gatava. Viņš bija pārliecināts, ka pietiks ar britu, franču un krievu politikas saskaņošanu, lai pārliecinātu nacistus par kara bezcerīgumu.
PSRS un Vācijas kontaktu aktivizēšanās 1939. gada pavasarī piespieda Londonu mainīt nostāju. 24. maijā britu kabinets izlēma, ka "alianse ar PSRS ir mazāks ļaunums nekā karš ar Vāciju", un piekrita slēgt ar Maskavu savstarpējās palīdzības paktu. Pēc trim dienām viņi iesniedza padomju ārlietu tautas komisāram Vjačeslavam Molotovam vienošanās projektu. Tas paredzēja, ka agresijas gadījumā trīs lielvalstis sniegs palīdzību arī Baltijas valstīm, bet ar svarīgu piebildi – ja tās to prasīs. Maskava šo projektu demonstratīvi noraidīja. Tā iestājās par automātiskām trīs lielvalstu garantijām visām valstīm (Polija, Latvija, Igaunija un Somija, Beļģija, Grieķija, Turcija, Rumānija), kam tās paredzētas, neatkarīgi, vai tās to lūgs. Šādi Padomju Savienība centās sarežģīt sarunas un demonstrēja savu īpašo ieinteresētību Baltijā.
Lielbritānijas vēstnieks Vācijā Nevils Hendersons uzskatīja, ka Padomju Savienība rīkojas izteikti divkosīgi un destruktīvi. "Krievi grib sakūdīt Vāciju ar Angliju, Franciju un Poliju, paši turēties nomaļus un galu galā būt galvenie ieguvēji," 1939. gada 14. jūnijā viņš izteicās sarunā ar Latvijas sūtni Berlīnē Edgaru Krieviņu.
Maskava turpina spēli
1939. gada jūnija vidū Maskavā sākās lielvalstu politiskās sarunas, kas turpinājās līdz 2. augustam. No krievu puses tajās piedalījās ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un viņa vietnieks Vladimirs Potjomkins. Britus pārstāvēja Ārlietu ministrijas Centrālās Eiropas nodaļas vadītājs Viljams Strengs un vēstnieks Maskavā Viljams Sīdss, bet frančus – vēstnieks Maskavā Pols Emīls Nadžiārs.
Lai attaisnotu savu sarunu izjaukšanas taktiku, Molotovs vienmēr un visur nepamatoti apgalvoja, ka Lielbritānija un Francija izturoties pret krieviem kā muļķiem un vientiešiem. Vislabāk sarunu norisi tomēr raksturoja Strengs. 1939. gada 7. augustā, tiekoties ar Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Mārtiņu Nukšu, viņš izteicās: "Sarunas ir ļoti īpatnējas: runā kā pret mūri."
Lielbritānijas un Francijas pārstāvji, kas no paša sākuma "padomju puses priekšā uzstājās kā lūdzēji" (Nadžiāra formulējums), Maskavā nepārtraukti piekāpās PSRS prasībām, mēģinot gan pieturēties arī pie savas izraudzītās taktikas – vest sarunas lēnām, nesteidzoties. Padomju puse turpretī ieņēma nepiekāpīgu pozīciju un izvirzīja arvien jaunus nosacījumus.
Lielbritānija un Francija būtiski piekāpās krieviem arī Baltijas jautājumā. 1939. gada 1. jūlijā abu valstu pārstāvji iesniedza Molotovam priekšlikumus, kas skaidri un gaiši apliecināja britu un franču gatavību tiešas agresijas gadījumā kopā ar PSRS sniegt palīdzību vienpadsmit (arī Baltijas) valstīm. Rietumu lielvalstis turklāt atteicās no iepriekš izvirzītā galvenā nosacījuma – nepieļaut PSRS palīdzību cietušai valstij bez tās piekrišanas. Tagad tās atzina, ka garantijas uzbrukuma gadījumā var sākties automātiski.
"Netiešā agresija! Uz priekšu!"
Lai cik dīvaini arī būtu, padomju puse nepiekrita šiem priekšlikumiem. Molotovs iebilda pret Luksemburgas, Holandes un Šveices iekļaušanu garantējamo valstu sarakstā. Viņš arī pārmeta britiem un frančiem, ka viņu projekts neparedz tā saukto netiešo agresiju.
1939. gada 3. jūlijā padomju puse sarunu partneriem iesniedza jaunu vienošanās projektu. Tajā bija runa par trīs lielvalstu saistībām, ja kādu no tām ieraus konfliktā ar citu Eiropas valsti. Tiešas vai netiešas agresijas gadījumā tās sniegtu palīdzību ikvienai no astoņām Eiropas valstīm (arī Latvijai, Igaunijai un Somijai), kuras neatkarību vai neitralitāti viena no līgumslēdzējpusēm atzītu par obligāti aizsargājamu.
Ko nozīmē dīvainais jēdziens "netiešā agresija"? Minētajā projektā ar to saprata "iekšēju apvērsumu" vai pavērsienu garantējamās valsts politikā par labu agresoram.
Franču avīze "Jour" šajā sakarā rakstīja, ka trīs lielvalstu sarunas pārvēršas par komēdiju. Maskavu neesot iespējams iesaistīt miera piekritēju nometnē, jo tā vēlas, lai visi citi, izņemot Padomju Savienību, nonāktu kara stāvoklī.
Pēc nedēļas krievi mainīja savu netiešās agresijas izpratni. Tagad viņi ar to saprata tādu citas lielvalsts (domāta – Vācija) rīcību (draudot lietot spēku vai arī to nedarot), kam kāda no garantēt paredzētajām valstīm (arī Latvija, Igaunija un Somija) piekrīt, un kas izraisa šīs valsts neatkarības zaudēšanu vai atteikšanos no neitralitātes.
Kas notiktu, pieņemot padomju puses ierosināto netiešās agresijas formulu? Maskavai tad rastos iespējas iejaukties valstu iekšējās lietās, izmantojot kā ieganstu, piemēram, pārmaiņas to valdību sastāvos. Briti un franči bija pārliecināti, ka Maskava meklē vienīgi juridisku ieganstu, lai Londonas un Parīzes aizsegā īstenotu savus agresīvos plānus Baltijas valstīs. Pieminētā franču avīze "Jour" ironizēja, ka padomju izvirzītā netiešās agresijas formula, ieraugot Rīgas vai Tallinas ielās nacistu formā tērptu cilvēku, dod iespēju kliegt: "Netiešā agresija! Uz priekšu!"
1939. gada 17. jūlijā Lielbritānija un Francija apliecināja gatavību dot garantijas Baltijas valstīm tiešas un arī netiešas agresijas gadījumā, tomēr tās formula tā arī palika nesaskaņota. Briti tad vēl nevēlējās Baltijas valstis pilnīgi pamest likteņa varā un tās "uz paplātes" pasniegt Padomju Savienībai.
Vācu briesmas – mazākas nekā krievu
Latvijas ārpolitiskā vadība uzmanīgi un piesardzīgi vēroja situāciju lielvalstu sarunās. Molotova neatlaidīgo prasību attiecināt garantijas uz Baltijas valstīm tā uztvēra kā bēru zvanu Latvijas neatkarībai. Nebija šaubu, ka tās ir vien iegansts Maskavas izplānotajai Baltijas valstu sagrābšanai. Fakts, ka bija paredzētas trīs lielvalstu, nevis vienas valsts garantijas, neko īpašu nemainīja. Kāpēc? Dosim vārdu Latvijas sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam! "Padomju Savienības nolūks bija pārāk skaidrs. Veltas ir pūles to slēpt ar miera un citu tautu drošības mīļotājas masku; ja izceltos karš ar Vāciju, divas Baltijas valstu neitralitātes garantētājas – Anglija un Francija – būtu atgrieztas no iespējas piekļūt Baltijas valstīm, lai sniegtu palīdzību. Paliktu tikai viens garantētājs – Padomju Savienība, kas izšķirtu, kad Baltijas valstis apdraudētas, kad un kādā veidā sniedzama palīdzība, īsi sakot – Padomju Savienībai būtu pilnvaras okupēt Somiju, Igauniju un Latviju pēc ieskatiem. Šis Molotova nolūks, pie kura viņš tik stūrgalvīgi turējās, bija nepārprotams Baltijas valstu valdībām, un tādēļ tās nepiekāpīgi pretojās garantiju uzspiešanai," viņš raksta 1976. gadā publicētajā grāmatā "1939. Lielo notikumu priekšvakarā".
1939. gada vasarā starptautiskā situācija bija tāda, ka jūtami pieauga Baltijas valstu bailes nevis no vācu, bet gan no krievu agresijas. To sūtņi Maskavā 6. jūlijā vienojās, ka, izceļoties karam, vācu briesmas būtu mazākas nekā krievu briesmas. Viņi secināja: "Ja ielaidīs krievu uti kažokā, to ārā vairs nedabūs, jo Baltiju krievi uzskata par savu dzīves telpu."
Oficiālo Latvijas nostāju pauda ārlietu ministrs Vilhelms Munters 1939. gada 7. jūlijā intervijā britu avīzei "The Times". Viņš uzsvēra, ka Latvija nevēlas garantijas savai neatkarībai, jo tā ir politisks fakts, kas nav apšaubāms. Ja šādu garantiju dotu un vēlāk atsauktu, tas nozīmētu Latvijas neatkarības sašaurināšanu. Viņš arī uzsvēra, ka Latvija necenšas panākt savu robežu garantēšanu, jo tās nosaka līgumi, kas slēgti brīvās sarunās.
Muntera skatījumā Latvijas vienīgais ceļš bija stingra neitralitāte. Viņš uzskatīja, ka varētu apsvērt neitralitātes garantiju, ja to sniegtu ne tikai Padomju Savienība, Francija un Lielbritānija, bet arī Vācija. (Latvija nevēlējās, un tas ir saprotami, pasludināt sevi par Vācijas ienaidnieku.) Taču saņemt šādu garantiju toreizējos apstākļos nebija iespējams.
Latvijas nostāju var apstrīdēt, tomēr tā bija visai loģiska. Tās neatkarību lielā mērā nodrošināja tieši Vācijas, Padomju Savienības un Polijas interešu savīšanās Baltijas reģionā. Baltijas valstīm bija liela nozīme spēka līdzsvara uzturēšanā starp minētajām lielvalstīm. Latvijas, Igaunijas un Somijas piesliešanās kādai no lielvalstīm izjauktu šo līdzsvaru un apgrūtinātu status quo saglabāšanu reģionā.
Vairāk nekā dīvains ir vairāku latviešu vēsturnieku (Edgars Andersons, Tālavs Jundzis) viedoklis, ka Latvijai 1939. gada vasarā noteikti vajadzēja pieņemt trīs lielvalstu garantijas. Jājautā – vai tad Latvijai šādas garantijas oficiāli piedāvāja? Protams, ka ne, jo lielvalstis taču nevienojās par garantiju piešķiršanas nosacījumiem. Nekādu līgumu neparakstīja!
Ja Lielbritānija, Francija un Padomju Savienība 1939. gada vasarā būtu panākušas vienošanos, tad Latvijai tai nevēlamās garantijas gluži vienkārši uzspiestu. Mūsu valsts nostājai šajā ziņā varēja būt vienīgi pakārtota nozīme.
***
• Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības sarunās 1939. gada pavasarī un vasarā par Baltijas valstīm sauca Latviju, Igauniju un Somiju.
• No 1939. gada 12. līdz 23. augustam Maskavā notika britu, franču un padomju militārās sarunas.
• 1939. gada 31. jūlijā britu parlamentā notika debates par ārpolitiskajiem jautājumiem, kurās apsprieda valdības nostāju Maskavas sarunās. Visi runātāji, izņemot vienu, uzsvēra, ka Baltijas valstu integritāte un neitralitāte ir respektējama.
• Vinstons Čērčils savos memuāros, kas sarakstīti pēc Otrā pasaules kara, mēģināja pierādīt (bet ne visai pārliecinoši), ka Lielbritānijai vajadzēja uzreiz pieņemt padomju puses 1939. gada 17. aprīlī izvirzītos priekšlikumus.
• Atšķirībā no Lielbritānijas Vācija 1939. gada vasarā bija gatava iztirgot Baltijas valstis Padomju Savienībai. Maskava izšķīrās par sadarbību ar Berlīni.
