Pirms 70 gadiem 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš
Iracionālas bailes un tikpat iracionālas ilūzijas. Valdības oficiozais optimisms. Turīgo aprindu sapņi, ka dzīve jo projām ritēs stabilas varas apstākļos. Vispārējās bažas un uztraukums. Sajūta, ka Latvijai apkārt ir kara zona..
Šīs ir dažas no asociācijām, kas rodas, domājot par Latviju tieši pirms 70 gadiem – Otrā pasaules kara sākumā. Saka jau, ka ļaudis arī vērienīgas ekonomiskās nebūšanas mēdzot uztvert kā karadarbību, ja tās negaidīti tieši un sāpīgi ietekmē viņu ikdienas dzīvi. Vai tā ir, katrs var pārliecināties pats, atceroties savas izjūtas un piedzīvoto šajā, krīzes gadā. Tomēr man šķita interesanti, cik nu iespējams norobežojoties no lielās politikas, ielūkoties, kas virmoja Latvijas cilvēku sirdīs un prātos toreiz, kad viss bija daudz ļaunāk – mūsu valsts neatkarības mijkrēslī. Kā latvieši tad būvēja savu garīgās aizsardzības cietoksni?
"... netiksim šajā cīņā ierauti"
1939. gada 1. septembris Latvijā atnes vēsti: "Šorīt pulksten sešos Varšavā atskanēja trauksmes signāli, kas vēstīja par kara darbības sākšanos. Vācu lidmašīnas jau bombardējušas Katovicu, Krakovu, Sosnovicu un Čenstohovu, bet Dancigas rātsnama zvani ziņo par atgriešanos Lielvācijā."
Rīgu šajā dienā pieskandina vairāku tūkstošu mazpulku balsis, kuri svin savas organizācijas desmit gadu jubileju. Līdz pēdējam mirklim Latvijā vēl visi tic: kara nebūs. Laikraksta "Brīvā Zeme" korespondents, tikko atgriezies no Vācijas, ziņo, ka šajā valstī pēc kara alkstot vien jaunatne, kas no tā neko nesaprotot. "Durvis ir vaļā," – lūk, maģiskā frāze, ko visi latvieši cenšas sadzirdēt, jo tā nozīmē – durvis ir atvērtas mieram. Par Vāciju ienāk ziņas, ka tās iedzīvotāji līdz pēdējam domājuši, ka Hitlera prasības izpildīs arī bez kara. Šī pārliecība viņos sevišķi pieaugusi pēc līguma noslēgšanas ar Maskavu, kas izraisījis gaviles un vislielākās cerības. Tieši tāpēc jo lielāks bijis pārsteigums, ka Anglijas viedoklī par garantiju sniegšanu Polijai nekas nav mainījies.
Nākamajās dienās notikumi mainās galvu reibinošā ātrumā. "Mēs klausām sirdsapziņai un paļaujamies uz Dievu," par lēmumu iesaistīties karā savā uzrunā britu nācijai paziņo Anglijas karalis Džordžs VI, uz ko Hitlers atbild, ka "Vācijas drošība, miers un gods neļāva mums angļu prasības pieņemt". Arī Francija piesaka karu Vācijai, bet Latvija paziņo, ka karā, kas izcēlies starp ārvalstīm, ievēros visstingrāko neitralitāti. 2. septembrī "Brīvā Zeme" veselu lappusi velta materiālam "Neitrālo valstu miera fronte", kur līdzās Baltijas un Skandināvijas valstu vadītāju ģīmetnēm lepni gozējas arī PSRS vadoņa Josifa Staļina bilde.
"Bieži vien meklējām patvērumu mežos, un, tagad atceroties pārdzīvoto, vispār jābrīnās, kā esam sasnieguši Latviju," pārdzīvotajā ar presi dalās Latvijas sūtņa Polijā Ludviga Ēķa dzīvesbiedre, kura tikko ar Varšavas vilcienu, ceļā pavadīdama četras dienas, kopā ar dēlu atgriezusies Rīgā. Skumji simboliski sakrīt, ka tieši 1. septembrī notiek Latvijas armijas virsnieku skolas izlaidums. "Mūsu valsts nostāja, tāpat kā visi apstākļi agrāk un tagad, tāpat ziņojumi un informācija, kas ir mūsu rīcībā, dod cerību, ka mēs netiksim šajā cīņā ierauti," pasniegdams zobenus jaunajiem virsniekiem, saka kara ministrs Jānis Balodis. Jau pašā kara sākumā vairāki Latvijas pilsoņi Francijā vēršas Latvijas sūtniecībā ar lūgumu ļaut viņiem iestāties Francijas armijā.
Pašu zemes cigoriņi pret importa kafiju
Karš drīz iejaucas arī Latvijas ikdienas dzīvē. Valdība izdod rīkojumu, ka preces drīkst pārdot tikai "normālam" (divu trīs dienu) patēriņam un – vienīgi pazīstamiem pircējiem. Sveši pat sviestu vai maizi var nopirkt, vienīgi uzrādot pasi. Ja pārdevējs mana, ka lieta nav gluži tīra, viņa pienākums ir pēc pases pierakstīt personas vārdu un ziņot policijas pārvaldei. Veikalniekiem uz stingrāko aizliedz celt preču cenas. Sods par to ir pat desmit tūkstoši latu, un nav nemaz tik reti gadījumi, kad to piemēro. It sevišķi cieš Kaļķu ielas grezno veikalu īpašnieki.
Pirmajās kara dienās valsts robežām aizvien biežāk cenšas pāri tikt bēgļi. (Latvijai ir 105 kilometrus gara robeža ar Poliju.) Latvijā internē vairāk nekā pusotru tūkstoti poļu militārpersonu, kā arī civilistus. Virsniekus izvieto nometnē Liepājā, bet daļa karavīru dodas darbos pie lauksaimniekiem. Lai gan attieksme pret poļiem ir ļoti lojāla, presē izskan arī pusoficiāls viedoklis, ka bēgļus nekaitētu novietot speciālās darba nometnēs – kaut vai Kalnciema akmeņlauztuvēs. Drīz no Latvijā ieceļojušajiem ārzemniekiem sāks prasīt drošības naudu – līdz pat 10 tūkstošiem latu – kā apliecinājumu, ka viņi gatavojas arī braukt prom no valsts.
Kamēr Rīgā ienāk pretrunīgas ziņas no karalaukiem, latvieši uztraucas, ka turpmāk būs grūtāk tikt pie importa precēm – tējas un kafijas. Valdība gan mierina, ka tās esot valstī ievestas vismaz ceturtdaļmiljona latu vērtībā, turklāt esot taču jāņem vērā, ka "šīm precēm nav lielas nozīmes mūsu dzīvē. Pašu zemes cigoriņi, liepziedi, zemenes, mežrozes būs pietiekami labi un veselības ziņā vērtīgāki". Pēc oficiālā atzinuma, "grūtāki varētu būt vienīgi ar siļķēm, kuru nozveja Baltijas jūrā gada pirmajā pusē bija diezgan zema", tomēr gan jau tirgū nākšot lieli liellopu gaļas, kā arī sviesta krājumi. Ievērības cienīgs ir secinājums: "Tātad neērtības, kas varētu rasties, ir samērā niecīgas un pie tam acumirklīgas."
Dienā, kad franču tanki dodas uzbrukumā pie Sārbrikenas, Rīgas zoodārza lauvenei Astrai piedzimst trīs mazi lauvēni – pirmo reizi Latvijā. Rīgā septembra pirmā nedēļa izceļas ar banku šturmēšanu un visīstāko iepirkšanās drudzi, kura dēļ pat pietrūkst sīkās naudas – visvairāk viena, divu un piecu latu monētas. Cilvēki satraukumā skraida pa veikaliem, ķerdami visu, kas gadās pa rokai – gadās pat, ka pilnīgi veseli ļaudis iegādājas kruķus. Slavenais rakstnieks Aleksandrs Grīns šajā sakarā spriež: "Mēs piederam pie tautām, kas paradušas pārpilnībā dzīvot. Tā jau visiem Rīgas viesmīļiem zināma patiesība, ka dažu valstu iebraucēji, pie mums viesos nākdami, neizbēgami samaitā māgas no cienasta pārpilnības. Ņemsim tagad sev par paraugu ārzemnieku taupību. Tā kā tauta savā vairumā nopelna tikai tik, cik nepieciešams iztikai, pirmajām piemērs taupībā jārāda turīgākajām aprindām – dāmām un kungiem, kas viesībās nespēj iztikt bez importa vīniem, iepērkas tikai pie Švarca un atzīst vienīgi dārgāko marku automobiļus."
11. septembrī prese ziņo, ka Anglija gatavojas trīs gadu karam, bet PSRS iesauc savā armijā rezervistus. Latvijā šī ir pirmā diena, kad spēkratu īpašnieki sāk uz kartītēm saņemt latolu (īpašu degvielas maisījumu). Visus braucamos sadala piecās kategorijās, turklāt vieglajiem spēkratiem ir atvēlēti tikai 50 litri divu nedēļu patēriņam, jo, pēc oficiālās nostājas, "to braucieni ir pēc iespējas ierobežojami". Jau oktobrī šādas "iepirkšanās zīmes" tiks dalītas arī citiem produktiem. Piemēram, cukuru varēs saņemt 400 gramus – gandrīz par ceturtdaļu vairāk nekā karojošo valstu iedzīvotāji.
Tikmēr daudzi rīdzinieki, atcerēdamies bada postu 1918. gadā, netērē laiku velti, bet izveido mājās īstas preču noliktavas. Profesora Reinholda Sniķera dzīvoklī policija atrod 120 kg cukura, 100 kg sāls, 30 kg kafijas, 10 kg piparu un vircas un 13 kg mandeļu krājumus. Kāda Marija Oliņa Alberta ielā mielojusies pie 100 kg cukura maisa, bet Izāks Bauks savā Merķeļa ielas dzīvoklī sanesis ne vien pudus cukura un miltu, bet arī milzu daudzumā sāli, maizi un sveces.
Jaunā taupības stratēģija
Pasaules karš, ko Latvijas prese vēl aizvien atturīgi dēvē par Eiropas bruņoto konfliktu, rada situāciju, ka imports un eksports pa Baltijas jūru kļūst stipri ierobežots. Vissāpīgāk to izjūt uzņēmumi, kuriem imports ir vajadzīgs to normālai pastāvēšanai. Oficiāli gan izskan, ka, sagaidot grūtības tirdzniecībā, lielās importa firmas jau esot laikus iegādājušās lielākus preču krājumus. Turklāt politiķu aprindās vēl kara sākumā pastāv nepamatotā ilūzija, ka, pateicoties Latvijas neitralitātei, varētu rasties iespēja pārvadāt preces ar pašu kuģiem. (Politiķis Marģers Skujenieks uz to savā 1939. gada novembrī rakstītajā vēstulē Latvijas sūtnim Zviedrijā Voldemāram Salnajam iebildīs, ka "mēs iegājām karā pilnīgi nesagatavoti. Līdz 2. septembrim visas svarīgākās preces – naftu, kokvilnu, benzīnu – bijām importējuši mazāk nekā citos gados".)
Lai vai kā – visiem uzņēmumiem, kas lieto akmeņogles, koksu, dzelzi, tēraudu, čugunu, svinu, cinku, vilnu, kaučuku, degvielu, pavēl izveidot šo izejvielu krājumus. Tas gan nespēj novērst situācijas, ka daudzi no tiem ir spiesti pārtraukt vai sašaurināt darbību. Valdība nolemj, ka strādniekiem tad jāiet meža darbos – vispirms tiem, kas ienākuši pilsētās no laukiem pēdējos piecos gados, kā arī vecpuišiem.
Kā taupīt? Sabiedriskajā telpā izskan visdažādākie ieteikumi. Vieni iesaka pārveidot dzīvokļos apsildes iekārtas, pārejot uz modernām podiņu krāsnīm. Citi uzskata, ka samazināt benzīna patēriņu varētu, pierīkojot smagajiem automobiļiem gāzes ģeneratorus, kas patērē kokogli vai pat malku. Degvielas krājumus varot papildināt ne vien ar kartupeļu, bet arī ar apmēram divas reizes lētāko sulfita spirtu, ko Latvijā varot ražot 1,5 – 2,5 miljonu litru apjomā, izmantojot tos Slokas celulozes fabrikas blakusproduktus, kas līdz šim tiek iepludināti Daugavā.
Rīgā gandrīz uz pusi samazina autobusu satiksmi. Pat medicīnas auto drīkst braukt tikai pašos steidzamākajos gadījumos. Lai gan Rīga oktobra sākumā – gan nelielā apjomā – sāk saņemt Ķeguma spēkstacijas strāvu, taupa arī elektrību. Galvaspilsētas skatlogi grimst tumsā, arī ielas apgaismotas tikai līdz desmitiem vakarā. Savukārt valdība, cenšoties nodrošināties pret cenu sabrukumu, pieņem lēmumu, ka zināmos apstākļos lats ir atraisāms no saistības ar angļu mārciņu. Finanšu ministrija padara vēl stingrākus valūtas izvešanas ierobežojumus. Turpmāk arī visi eksporta darījumi var notikt tikai ar Ārējās tirdzniecības departamenta atļauju. Daudzas fabrikas saņem norādījumus pārtraukt vai izbeigt greznuma un skaistuma preču ražošanu.
"Taisni tagad viņiem vajadzēja to nolāpīto karu sākt, kad man brūni mati tik jauki piestāvētu pie brūnās šifona kleitiņas. Nevarēja izkauties agrāk vai vēlāk," pieķerta žēlojamies kāda "aprindu" dāma, kura saņem visgudru pamācību: "Vai pasaulē pervju trūkst! Ja nav to skunstīgo, ārzemju, var taču ņemt mūsu pašu zemītē augušās. Brūniem matiem it labi noder kastaņu un ozolu mizas."
"Gaisa karš" Rīgas debesīs
Prese ļoti cenšas karu parādīt kā stratēģisku spēli, kurā latviešiem ir vien pasīvu novērotāju loma. Pēc "Jaunāko Ziņu" atzinuma, Dancigas–Gdiņas frontē "ikviens varot gūt interesantus norādījumus par moderno karu un tā vešanas metodēm" (tas nekas, ka nelaimīgie poļi noasiņo, karojot pret diviem ienaidniekiem). Tostarp Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters savā konfidenciālajā pārskatā par neitralitātes likuma lietojumu un skaidrojumu iesaka "apsvērt ierobežojumus pilsoņu ceļojumiem uz ārzemēm". Trimdas vēsturnieks Edgars Andersons vēlāk rakstīs, ka tā bija "briesmīga kļūda, jo neļāva personām, kam bija iespējams, atstāt Latviju un cīnīties par tās interesēm ārzemēs". Līdzīgi uzskatīs arī viņa tikpat prominentais kolēģis Edgars Dunsdorfs, uzsvērdams, ka tie, kuri būtu varējuši izglābties, bija spiesti palikt Latvijā un "daudzi no viņiem ar grieķu traģēdijas likumību gāja pretī fiziskai iznīcībai".
18. septembrī Latvijas prese ziņo par padomju karaspēka iesoļošanu Polijā, padomju tanku kolonnas jau ieņēmušas pozīcijas tiešā Latvijas robežu tuvumā, bet Latvijas sūtnis Maskavā Fricis Kociņš saņem no Molotova solījumu, ka PSRS attiecībās ar Latviju arī turpmāk ievēros pilnīgu neitralitāti. Aleksandrs Grīns "Brīvās Zemes" slejās analizē Polijas katastrofas cēloņus, spriežot, ka Polija neesot pienācīgi sagatavojusies karam ar savu rietumu kaimiņvalsti (ne vārda par noziedzīgo PSRS–Vācijas paktu), un publiskajā telpā jau parādās ziņas, ka padomju armija ieņem Viļņu. Droši vien nav nejauši, ka šajās satrauktajās dienās Rīgā un Liepājā notiek pirmie Latvijas gaisa aizsardzības manevri.
Piecpadsmit militārsirēnām sākot gaudot, Rīgas ielās izceļas īsts sajukums. Vienīgā vieta, kur trauksmi ignorē, ir restorāns "Gauja" kādā Rīgas priekšpilsētā, kur, neraugoties ne uz ko, logi ir apgaismoti, durvis atvērtas un visi dzied un dejo. Kopumā divās dienās rīdzinieki un liepājnieki katrā pilsētā piedzīvo pa divām trim trauksmēm. Tāpēc nav brīnums, ka šis laiks Latvijā sāk iezīmēties ar pastiprinātu galvassāpju pulverīšu patēriņu. (Draudošus apmērus šī tendence pieņems jau 1940. gadā, kad Latvijā tos izmantos četrpadsmit tonnas gadā).
"Kā rīdziniekiem trūkst?"
Šo jautājumu uzdod prese un atbild: "Nē, ne jau cukura, sāls vai sveču, bet mierīgas pašpaļāvības un ticības, ka mūsu valdība visu nokārtos." (Varētu teikt – kāds tur brīnums, jo, vērojot "Atpūtā" publicētos atvērumus par kara gaitu Eiropā, cilvēki pilnīgi pamatoti baidījās, ka atkal var nākties evakuēties; ka atkal būs līķu kalni un Latvija būs izpostīta. Kara briesmas taču bija piedzīvojuši pat četrdesmitgadīgie un nedaudz vecākie.) Pēc preses vērojumiem, Rīgā nekur nemanot paniku, tomēr slēptās bailes izskanot cilvēku sarunās.
"Pār visām lietām – aukstasinību!" – tāds ir šo dienu lozungs, jo, pēc oficiālā atzinuma, baumām kaujas apstākļos esot tādas pašas sekas kā gļēvulībai un tenkotājs esot tas pats kas nodevējs. Pret pēdējiem valdība vēršas jau no kara pirmajām dienām, apsverot pat iespēju par sevišķu nometņu izveidi, kurās būtu jāinternē personas, kas apdraud sabiedrisko mieru. Avīzes arī publicē ziņas, ko ar baumu izplatītājiem dara citās valstīs, un ziņo par gadījumiem "no pašu dzīves". Tā uzzinām, ka kāds Gulbenes tirgotājs par lieku pļāpāšanu sodīts ar 500 latu naudassodu (ja nemaksā – pusgads cietumā), bet Antonija Zaķe Rīgā par līdzīgu nodarījumu spiesta šķirties pat no tūkstoš latiem.
No šodienas raugoties, var šķist, ka varas iestādes toreiz pieļāva kļūdu, godīgi neizskaidrojot cilvēkiem situāciju. Iedzīvotāji dienas vadīja pašu pieredzē sakņotās bailēs, bet valdība turpināja reklāmas kampaņas, kas bija paredzētas miera laikiem. Varbūt tā vienkārši bija vēlme izvairīties no visiem jautājumiem, kas sabiedrībā varētu radīt bezcerības un nolemtības sajūtu? Šķiet, ka Kārlis Ulmanis un pārējie Latvijas politiķi ar vislabākajiem nodomiem toreiz vēlējās justies kā spartieši, kas stāvēs uz Latvijas neatkarības barikādēm, nevienu garām nelaižot. Tas, protams, nebija iespējams, jo Latvijas liktenis jau bija izlemts lielvalstu spēlē.
Vai Kārlis Ulmanis un viņa līdzgaitnieki 1939. gada rudenī apzinājās, cik sarežģīta ir politiskā situācija? Vai viņiem bija iespēja likt tautai to saprast? To jautāju vēstures profesoram, akadēmiķim Inesim Feldmanim.
– Prognozes par notikumu gaitu tajā laikā bija ļoti neprecīzas. "Brīvā Zeme" taču vēl 31. augustā iznāca ar virsrakstu "Kara nebūs!". Oficiālās propagandas tendence bija tāda, ka tā centās mazāk akcentēt bīstamības momentu. Latvijas politiķi mēģināja notiekošo it kā pielaķēt, iespējams, lai neradītu papildu spriedzi sabiedrībā, tomēr sanāca, ka iedzīvotāji dzīvoja tādā kā informācijas vakuumā.
No vēstures dokumentiem zināms, ka Kārlis Ulmanis ļoti uztraucās it sevišķi pēc tam, kad PSRS uzbruka Polijai. Sākot ar 1939. gada 17. septembri, kuru katru dienu gaidīja padomju iebrukumu Latvijā. Agrāk bija ļoti izplatīts viedoklis, ka Latvijas valdība šajā laikā dzīvojusi kā pa mākoņiem, tomēr jau 1999. gadā atradu divus dokumentus – Latvijas Ārlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktora Andreja Kampes ziņojumus, kas datēti ar 23. un 24. septembri, kuros viņš skaidri raksta, ka "nav ne mazākā pamata nodoties ilūzijām un domāt, ka Krievijai nav intereses paņemt Baltijas valstis, ja viņai bija interese paņemt lielāko daļu Polijas".
Latvijas valdība ļoti labi apzinājās, kādas briesmas un liktenis draud Latvijai, tomēr nespēja nekā darīt. Tāpat viņi bija arī informēti par padomju–vācu paktu, jo sāka izstrādāt jaunu stratēģiju, cenšoties kāpināt vāciešu interesi par Latviju. No Latvijas Politpārvaldes aģentu ziņojumiem var secināt, ka situācijas nopietnību apzinājās arī ļoti daudzi latvieši – it sevišķi saistībā ar vācbaltiešu izceļošanu. Vara to vairumā gadījumu uzskatīja par baumu izplatīšanu.
***
• Kopēju Baltijas valstu lēmumu par neitralitāti pieņēma Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministru konferencē 1938. gada 18. novembrī.
• Vēl 1939. gada vasarā Baltijas valstīm bija bezvērtīgie neuzbrukšanas līgumi ar PSRS un Vāciju, bet nebija nekā, kas varētu daudzmaz nodrošināt to pastāvēšanu – nebija reālas militāras savienības.
• 1940. gada janvārī angļu sūtnis Čārlzs Orde uzsvēra, ka kara sākumā Latvija centusies būt neitrāla, bet tas neesot bijis pilnā mērā iespējams vācu un padomju kopdarbības dēļ.
***
Taupības kurators A. Anšmits 1940. gada sākumā pauda, ka latviešu dāmām pienācis pēdējais laiks atteikties no tādām greznuma lietām kā ārzemju zīda un plīša audumi. Tāpat nežēlastībā krita zīda mežģīnes un bārkstis, saulessargi un greznumspalvas, odekoloni, matu un lūpu krāsas.
