Pirms 50 gadiem otrs varenākais valstsvīrs pasaulē – Ņikita Hruščovs – devās apciemot visvarenāko –
ASV prezidentu Dvaitu Eizenhaueru. Vēstures grāmatās var lasīt, ka toreiz notika nopietna, "augstajai" politikai veltīta valsts vizīte. Laikabiedri un aculiecinieki gan to vērtēja krietni citādi. "Mājas Viesis" šoreiz atskatās pagātnē, lai vēlreiz atgādinātu, ka arī pasaules varenākie ļaudis ir vien cilvēki, kas kļūdās un ļaujas kaislībām.
1959. gada aprīlī par ASV valsts sekretāru kļuva ne īpaši talantīgais, bet ambiciozais Kristians Herters. Kā visi iesācēji varas virsotnē, arī viņš vēlējās, cik vien ātri iespējams, ieiet vēsturē un tādēļ nolēma organizēt PSRS un ASV līderu tikšanos, kas varētu novērst tobrīd pavisam reālos jauna pasaules kara draudus. Kad Hruščova pirmais vietnieks Frols Kozlovs jūlijā apmeklēja ASV, Herters amerikāņu prezidenta vārdā nodeva viņam ielūgumu Hruščovam ierasties draudzības vizītē. Jau pēc pāris nedēļām pārsteigtais Eizenhauers, kurš par to nebija pat domājis, saņēma Hruščova piekrišanas vēstuli ar solījumu doties uz ASV tuvāko pāris mēnešu laikā. Valsts sekretārs savu tiešo priekšnieku par savu iniciatīvu bija aizmirsis informēt. Baltā nama Ovālo kabinetu satricināja vēl nepieredzēts Eizenhauera dusmu izvirdums, taču bija jau par vēlu. Hruščovs gatavojās braukt uz Ameriku.
Nejaušais tūrists
PSRS līderis nebija gaidījis, ka jebkad tiks uzaicināts apciemot zemi, ko uzskatīja par savas valsts galveno pretinieku. Pazīstot Eizenhaueru, Hruščovs neticēja, ka jebkad tiks uzlūgts. Būdams ļoti augstās domās par sevi, PSRS līderis galu galā nosprieda, ka viņu grib redzēt amerikāņu tautas "progresīvie spēki", kas piespieduši savu valdību pieņemt šo lēmumu. Atmetis visas šaubas un ignorējot politbiroja kolēģu viedokli, viņš nolēma izmantot šo iespēju, lai pavēstītu amerikāņiem, ko par viņiem domā. To, ka amerikāņu uzaicinājumam varētu būt konkrēti politiski iemesli, Hruščovs neņēma vērā. Viņš vēlējās doties pāri okeānam kā misionārs, kas grib pievērst savai ticībai jaunu zemi.
Atdarinot cara laika aristokrātu paradumus, Hruščovs izlēma ņemt uz Ameriku līdzi sievu, bērnus un znotu Alekseju Adžubeju, kura kā žurnālista pienākums bija iemūžināt sievastēvu kā dižāko no padomju cilvēkiem. Trīsdesmit piecu gadu vecumā iecelts par otras lielākās PSRS avīzes "Izvestija" redaktoru, viņš pārraudzīja lielu daļu Hruščova slavināšanai veltīto propagandas pasākumu. Līdzi devās arī ārlietu ministrs Gromiko, vairāki tautsaimniecisko ministriju augstākie ierēdņi un rakstnieks Mihails Šolohovs. "Klusās Donas" autora kandidatūru apstiprināja tikai pēc tam, kad izdevās savākt pierādījumus, ka rakstnieks atmetis paradumu piedzerties līdz nesamaņai visos oficiālajos banketos.
Turpinājums 24. lpp. >
< Turpinājums no 23. lpp.
Hruščovs joprojām nevarēja aizmirst pazemojuma sajūtu, kad 1955. gadā, ierodoties uz lielvalstu līderu apspriedi Ženēvā, viņa lidmašīna bija izrādījusies pati mazākā. Ņemot par pamatu stratēģisko atombumbvedēju, īpaši šai vizītei uzbūvēja pasažieru lidmašīnu "Tu-114", kas varēja aizlidot no Maskavas līdz pat Vašingtonai. Te jāpiemin, ka viena no Hruščova dīvainībām bija bailes sēsties nepazīstama modeļa lidaparātā. Viņš nebaidījās no lidošanas, taču nezin kāpēc bija pārliecināts, ka jauna tipa lidmašīnā var kļūt par nezināmu ļaundaru diversijas upuri. Šo baiļu dēļ Hruščovs vispirms lika Frolam Kozlovam izmantot "Tu-114", dodoties vizītē uz ASV, bet vēlāk iekļāva delegācijas sastāvā aviokonstruktora Tupoļeva dēlu kā savas drošības ķīlnieku.
1959. gada 15. septembra rītā, politbiroja pavadīts un saņēmis no kolēģiem nelaiķa cienīgu ziedu pušķi, Hruščovs sēdās lidmašīnā. Divpadsmit stundas ilgais lidojums norisa bez starpgadījumiem, lai arī abi bortinženieri, kuriem bija jāuzrauga sarežģītā dzinēju sistēma, pa ceļam aizsnaudās. Gar visu lidojuma trasi Atlantijas okeānā bija izvietoti padomju zvejas un kravas kuģi, lai sniegtu palīdzību avārijas gadījumā. Agrā pēcpusdienā pēc Amerikas laika "Tu-114" nosēdās Vašingtonas pievārtē. Būvēta kā bumbvedējs, lidmašīna bija pārāk augsta, un padotie trapi nespēja aizsniegt līdz durvīm. Galu galā pat Hruščovs bija spiests nediplomātiski kāpt laukā ar muguru pa priekšu. Viņu jau gaidīja neapmierināts un smagi saaukstējies Eizenhauers.
Rūgumpods labākajos gados
Pieradis, ka viņu visur sagaida milzīgi, piespiedu kārtā sapulcināti ļaužu pūļi, pa ceļam uz ASV prezidenta viesu rezidenci Hruščovs ar izbrīnu raudzījās uz tukšajām Vašingtonas ielām, nekavējoties nospriežot, ka tā ir kāda nedraudzīga ļaunprātība. Turpmāk līdz pat vizītes beigām PSRS līderis cēla traci ik reizi, kad viņam savā ceļā neizdevās sastapt pietiekami lielu skaitu ziņkārīgo.
Izbaudīt amerikāņu dzīvesveidu Hruščovam nenāca ne prātā. Jau pirmajām ģimenes pusdienām viņš lika pagatavot savu iecienīto boršču un arī turpmāk, ja vien neapmeklēja banketus, kopā ar sievu pieturējās pie ukraiņu ēdienkartes. Ņina Hruščova arī ASV uzņēmās vīra padomdevējas lomu, lai gan bija spiesta slēpt, ka viņas angļu valodas zināšanu nepietiek, pat lai izlasītu avīžu virsrakstus.
Jau pirmajā tikšanās reizē ar Eizenhaueru Baltajā namā Hruščova uzvedība sāka kļūt aizvien neadekvātāka. Viņš divreiz pārkāpa diplomātisko protokolu, apsmejot amerikāņus par to, ka Padomju Savienība spējusi pirmā palaist pavadoni Mēness virzienā, lai gan nebija zināms, vai "luņņiks" ir trāpījis vai aizlidojis garām. Hruščova puķainais, ar parunām un jokiem pārblīvētais runas veids pie skaidras vīru valodas pieradušajam Eizenhaueram vienkārši nebija saprotams. Neprazdams būt diplomāts, Hruščovs jau pirmajā tikšanās reizē savu mazvērtības izjūtu paslēpa aiz melīgiem viltus dusmu izvirdumiem, tā novedot līdz baltkvēlei lielāko daļu amerikāņu, kuriem nācās ar viņu tikties. Abu līderu sākotnējā tikšanās noslēdzās ar kopīgu lidojumu helikopterā, kura laikā Hruščovs pamanījās sarīkot traci, paziņojot, ka negrib atrasties kabīnē, no kuras tik viegli izkrist. Pirmā diena Amerikā noslēdzās ar padomju delegācijas kolektīvu izgāšanos oficiālajā vakara pieņemšanā, ierodoties uz to dienas uzvalkos.
Gatavojot atbildes banketu padomju vēstniecībā, pēdējā brīdī pirms Hruščova ierašanās noskaidrojās, ka no lielās zāles vēl nav aizvākts Staļina portrets. Mīļā miera dēļ vēstniecības darbinieki pie reizes nolika glabātavā arī Ļeņinu. Nākamajā dienā delegācija no Vašingtonas izbrauca uz Ņujorku, kur Hruščovs, kurš jau bija paguvis sastrīdēties ar žurnālistiem preses klubā, sarunāja rupjības amerikāņu biznesa elitei. Nesaprašanās iemesls šoreiz bija tabaka. Cigāru un pīpju dūmi Hruščovam bija atgādinājuši neseno kalpošanu "tautu tēvam", ko viņš izmisīgi centās aizmirst. Sanākušajiem pārsteigtajiem uzņēmējiem Hruščovs nikni paziņoja – ja nav te vēlams, viņš esot gatavs tūlīt pat braukt mājās. Atgriezies savā mītnes viesnīcā "Waldorf –
Astoria", Hruščovs kopā ar diviem palīgiem iestrēga liftā debesskrāpja 30. stāvā un tika atbrīvots tikai pēc pusstundas. Pārbiedētais viesnīcas personāls, kas jau bija gatavs izdzirdēt kara pieteikumu, nonāca aci pret aci ar ļoti apmierinātu Hruščovu, kam nu bija vēl viens iemesls pasmieties par amerikāņiem.
18. septembrī Hruščovs ieradās ANO Ģenerālasamblejā, lai publiski izteiktu, iespējams, visu laiku dīvaināko padomju ārpolitisko priekšlikumu. Viņš uzaicināja pasaules valstis sākt pilnīgu atbruņošanos, atstājot savā rīcībā tikai policijas spēkus. Par to, kā iemiesot šo fantāziju dzīvē, nekas netika teikts, un Rietumu politiķu pārliecība, ka Hruščovam ir problēmas ar realitātes izjūtu, tikai nostiprinājās.
Šērlijas Makleinas pielūdzējs
Hruščovs sarīkoja kārtējo skandālu arī Losandželosā, tiklīdz uzzināja, ka sagaidīšanas runu viņam par godu teicis krievu emigrants, kas piedalījies cīņās pret sarkano armiju. Atsakoties sēdēt pie viena galda ar vicemēru Viktoru Kārteru viņa izcelsmes dēļ, PSRS līderis bija kļuvis par nevēlamu personu šajā pilsētā. Pēc tam kad Losandželosas vietējās varas organizētajā banketā mērs to bija pateicis Hruščovam tieši acīs, sākās nopietnākā no visām viņa Amerikas brauciena dusmu lēkmēm. Divos naktī Hruščovs izsauca pie sevis Gromiko un pavēlēja nodot Eizenhaueram paziņojumu, kas lielā mērā sastāvēja no citās valodās netulkojamiem vārdiem. Par laimi, Gromiko bija pietiekami apķērīgs, lai nedarītu neko un šo lietu noklusētu.
Hruščovu ģimene ASV tā arī netika uz Disnejlendu. Viņi izlikās, ka smagi to pārdzīvo, lai gan par Disneja filmām tikpat kā neko nezināja. Tā vietā Hruščovu uzaicināja apmeklēt vienu no Holivudas uzņemšanas laukumiem, kur tobrīd tapa filma "Kankans" ar Šērliju Makleinu galvenajā lomā. Drastiskā franču deja, pieticīgi ģērbtās aktrises un apsveikuma runa krievu valodā, ko Makleina, nezinot neviena krievu vārda, nolasīja no lapas ar fonētiskajiem simboliem, Hruščovam tik ļoti iepatikās, ka viņš atmaiga un pāris stundas demonstrēja savu spēju iepatikties cilvēkiem. Pēc pāris dienām Hruščovs jau runāja pavisam ko citu, nosodot Holivudu par aizraušanos ar piedauzībām, taču Šērliju Makleinu viņš neaizmirsa nekad. Pēc gada, kad iznāca kinozvaigznes slavenākā filma "Dzīvoklis", padomju vēstniecības pārstāvis ieradās pie Makleinas, lai nodotu viņai Hruščova mutisku apsveikumu ar piezīmi, ka gada laikā viņa kļuvusi tikai vēl skaistāka.
Uz Sanfrancisko Hruščovs brauca ar vilcienu, un visa ceļa garumā katrā stacijā cilvēki pulcējās, lai viņu ieraudzītu. Pārprotot viņu nodomus, Hruščovs pārliecināja sevi, ka amerikāņu tauta viņu mīl, un ar prieku teica runas, cik vien bieži iespējams. Ceļojuma otra puse noritēja daudz straujāk. Sanfrancisko Hruščovs sastrīdējās ar vietējiem arodbiedrību līderiem un polemikas karstumā atzinās, ka jaunības gados pats nopietni apsvēris iespēju emigrēt uz ASV. Aiovas štatā viņš beidzot savām acīm redzēja kukurūzas fermas un Pitsburgā tiktāl aizrāvās, tiekoties ar vietējo ukraiņu kopienu, ka aizkavējās pie viņiem stundu ilgāk, nekā paredzēts. Lai arī amerikāņu sabiedrības viedoklis par Hruščovu vizītes iespaidā nedaudz atmaiga, viņu turpināja uzskatīt par velna un pasaku briesmoņa krustojumu. Pavisam citādi vērtēja viņa sievu Ņinu, kuras pieticība un neuzkrītošā uzvedība izpelnījās pat Hruščova ienaidnieku atzinību. Pārējie delegācijas locekļi amerikāņiem bija vienaldzīgi.
Vizītes noslēgumā Hruščovu uzaicināja dažas dienas apmesties ASV prezidenta vasaras rezidencē Kempdeividā, kur Eizenhauers cerēja atrast ar Hruščovu kopīgu valodu. Izrādījās, ka abiem līderiem ir pavisam atšķirīgas gaumes. Eizenhauers brīvajā laikā labprāt skatījās vesternus, savukārt Hruščovam šis kino žanrs atgādināja par filmu vakariem pie Staļina. Rast kopīgas intereses valstsvīriem tā arī neizdevās, turklāt Hruščovs neuzdrošinājās atzīties sarunu partnerim, ka nevar pieņemt tālejošus lēmumus bez saskaņošanas ar politbiroju. Viņš nebija braucis uz Ameriku, lai nodarbotos ar praktisko politiku, un tā vietā turpināja teikt runas bez konkrēta satura.
Līdz 1959. gada beigām Adžubeja sagatavotais Hruščova vizītes apskats bija izdots miljonu lielā tirāžā. Uz īsu brīdi padomju pilsoņiem atļāva publiski izteikt sajūsmu par ASV un visu amerikānisko. Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadu pārtraukuma PSRS atkal sāka iepirkt amerikāņu kinofilmas. Lai publicētu Hruščovam labvēlīgu ārzemju preses rakstu tulkojumus, Adžubejs atsāka izdot avīzi "Za rubežom". Amerika jau likās esam tik tuvu – tepat vien pāri robežai, līdz 1960. gada 1. maijā virs Sverdlovskas notrieca ASV spiegu lidmašīnu, un viss atkal atgriezās vecajās sliedēs. Hruščova bijība pret ASV pārauga bailēs, un pasaule devās pretī Karību krīzei.
***
• Hruščova vizīti ASV bija uzdots atainot pieciem tūkstošiem žurnālistu no vismaz divdesmit valstīm.
• PSRS līdera literāri nepareizā krieviski ukrainiskā runa bija iemesls desmitiem tulkotāju kļūdu ar sekojošiem pārpratumiem.
• Hruščovs apmeklēja ASV nevis kā partijas, bet gan Ministru padomes vadītājs, tādēļ dokumentos un uzrunās tika titulēts par Priekšsēdētāju.
• Uzvalki, ko Hruščovs valkāja ASV, bija precīzas kopijas no itāliešu modes namu jaunākajām kolekcijām.
• Atgriezies mājās, Hruščovs izsauca uz Kremli aviācijas speciālistus un pavēlēja uzbūvēt labāku helikopteru nekā "tas, ar ko lido Eizenhauers".
***
Hruščova runas pērles Amerikā:
"Sociālisma sistēma ir tikpat stabila kā pumpa uz mana deguna."
"Kur atkal pazudis tas nelietis Trojanovskis (Hruščova tulks)."
"Kad solīju jūs visus aprakt, es neteicu, ka darīsim to tūlīt."
"Ar baltgvardu kontru es pie viena galda nesēdēšu."
"Jaunkundz, skaistas sievietes neuzdod jautājumus par politiku."
