Sūdzoties par ekonomisko krīzi un grūtiem dzīves apstākļiem, tomēr padomāsim: vai vienmēr pērkam tikai tās lietas, kuras ir nepieciešamas? Cik bieži, iegādājoties apavus un apģērbu, iedomājamies par to, kādu atalgojumu saņem cilvēks, kurš to visu šuvis, un kādas ķīmiskās vielas izmantotas vai radušās ražošanas procesā?
Jau pagājuši tie laiki, kad cilvēki sadzīvei nepieciešamās lietas un apģērbu pirka tikai tad, kad tas bija nolietojies. Diemžēl tagad, atsaucoties uz lielveikalu akcijām, pēcāk bieži atkritumos nonāk gan vēl derīgi pārtikas produkti, gan no modes izgājis apģērbs.
Kamēr pasaules lielpilsētās – Berlīnē, Parīzē, Ņujorkā un Milānā – lielāku popularitāti bauda no ekoloģiskiem materiāliem izgatavoti apģērbi, mūsu patērētāji vairāk iegādājas lētus izstrādājumus.
Kopējais nosaukums ekoloģiski izstrādājumi nozīmē, ka tie izgatavoti no dabiskiem materiāliem un izejvielām, ražošanas procesos nav nodarīti kaitējumi dabai un dzīvnieku pasaulei, nodarbinātie saņēmuši cilvēka cienīgu atalgojumu un nav izmantots mazgadīgu bērnu darbs. Varbūt tādēļ labāk nopirkt vienu kvalitatīvu apģērbu, nevis vairākus lētus un nezin kur un kā izgatavotus? Tādā gadījumā katram nāksies labi padomāt pirms tāda pirkuma izmešanas mēslainē. Turklāt pie ekoloģiskās modes pieder arī second hand.
Diemžēl teorija atšķiras no prakses…
Ne jau cena vien nosaka atšķirību starp ekoloģisku un parastu modes izstrādājumu. Kā lai atšķiram ekoloģiski izgatavotu T krekliņu no neekoloģiska? Īstenībā bieži vien Ķīnā vai Korejā vienā un tajā pašā rūpnīcā un no tiem pašiem materiāliem ražo divas preču partijas – dārgāku un lētāku. Tad nu rūpīgi jāizpēta, kas rakstīts etiķetē.
Tomēr ne visur apģērbu izgatavo tādā veidā. Dažkārt uz etiķetes 100% cotton vietā ir uzraksts 100% organic cotton. Tā ir tā sauktā organiskā kokvilna, kuras audzēšanā vienīgais noslēpums ir tas, ka nav lietoti pesticīdi, herbicīdi un mākslīgie mēslojumi. Tomēr ar to vēl nepietiek. Tabu ir arī ķīmiskās krāsvielas. To vietā izmanto augu valsts krāsas. Viss šis process nav īpaši sarežģīts, taču gana dārgs. Tomēr, par spīti visam, apģērbu ražotāji burtiski izķer organisko kokvilnu, kuru pēc tam krāso ar ekoloģiskajām krāsām. No kurienes tāds ekobums?
Rietumos preses iespaidā apģērbu ražotāji tādā veidā vēlas uzlabot savu tēlu, ieviešot tā saukto eko modi. Savukārt arī patērētājiem tagad pats lielākais šiks – no galvas līdz kājām ietērpties ekoloģiskā apģērbā. Tad nu jāraugās, lai uz etiķetes būtu ne tikai uzraksts organic, bet arī Fairtrade fonda logo, kas garantē, ka ražošanā ievēroti gan ekoloģiskie, gan sociālie standarti.
Kaut gan ar tāda veida sertifikātiem ver lepoties tikai nelielas, izteikti ekoloģiskas ražotājfirmas, tomēr pat milzu koncerni, piemēram, Marks&Spencer, H&M un GAP, cenšas sekot šim jaunajam virzienam. Pasaules mērogā šie centieni vēl ir tikai piliens jūrā…
Lielākā daļa visu tekstilrūpniecības izstrādājumu izgatavo, izmantojot neiedomājami lētu darbaspēku trešās pasaules valstīs, bet kokvilnas un citu dabisko izejvielu audzēšanā bagātīgi lieto visus pieejamos pesticīdus, herbicīdus un mākslīgos mēslojumus. Apģērbu ražošanas biznesā grēko itin visi, runa nav tikai par strādājošo atalgojumu un dzīves apstākļiem.
Nopietnu Rietumu preses izdevumu publikācijas liecina, ka arī lielas un pazīstamas apģērbu ražotājfirmas izmanto mazgadīgu, pat 8 gadus vecu bērnu darbu. Kā uzskata Indijas bērnu aizsardzības fonda darbinieki, situācija varētu mainīties vienīgi tad, ja rietumvalstu tirgos šādu apģērbu cenas tiktu paaugstinātas. Tomēr nozares ēnas puse ir ne vien trešās pasaules valstu mazgadīgo vergu darbs, bet arī izmestais lietotais apģērbs un vides piesārņojums. Lai arī kokvilnai atvēlēti vien 2,5% no visas pasaulē lauksaimniecībā izmantotās zemes, šajā procesā izlieto apmēram 20% no visiem lietotajiem pesticīdiem. Ja uz pieauguša cilvēka ādas izlietu tikai vienu tējkarotīti ķimikāliju, kuras izmanto viena krekla izgatavošanai, viņš uzreiz būtu pagalam. BBC savāktie dati uzrāda, ka kokvilnas laukos no saindēšanās ar pesticīdiem ik gadu nomirst gandrīz divdesmit tūkstoši strādājošo, kuriem maksā zemu atalgojumu un nedod nekādus darba aizsardzības līdzekļus. Taču tā ir tikai kokvilnas audzēšana, bet vēl seko mazgāšana, balināšana, krāsošana un, visbeidzot, šūšana. Visos šajos procesos izmanto apmēram 8000 dažāda veida ķīmisko savienojumu. Tādēļ pēc kokvilnas apstrādes gruntsūdeņos katru gadu nonāk apmēram 50 000 tonnu kodīgu un kancerogēnu vielu. Bet arī gatavs izstrādājums, kad tas apnicis vai novalkāts, vēl turpina piesārņot dabu, piemēram, izgāztuvē, jo indīgās vielas joprojām izdalās un nonāk augsnē. Lielas partijas no modes izgājušu, nepārdotu preču vairs pat necenšas izdalīt trūkumcietējiem, jo tas ir ekonomiski neizdevīgi un pārāk sarežģīti. Šīs preces sadedzina vai izmet atkritumos...
Ļoti grūti kontrolēt visu apģērba ražošanas ciklu, kurš sākas jau kokvilnas laukā. Tāpat nav iespējams pārbaudīt visas šūšanas ražotnes, tādēļ apzīmējums ekoloģisks izstrādājums uz etiķetes bieži vien ir tikai reklāmas triks.
Vienīgi mēs paši varam piespiest ražotājus un preču izplatītājus rīkoties godīgi un ētiski. Pirms jauna krekla vai cita izstrādājuma pirkšanas vajadzētu padomāt, no kāda materiāla un kā rokām tas izgatavots. Turklāt – vai šobrīd, kad pārtikas cenas aug un nākas ierobežot arī citus tēriņus, tieši šis pirkums ir tik vajadzīgs? Varbūt ir īstais laiks uztraukties ne vien par ikdienas dārdzību, bet arī par apkārtējo vidi un tās ietekmi uz mums pašiem?
